Labrīt!

Ak jēl, atvaļinājums sanāca tāds pagarš, ko lai saka - laikam dzīve kā atvaļinājums, ka pat nepamanu, ka brīvās dienas palikušas krietni aiz tiem kalniem, kurus vasarā apmeklējām visnotaļ jautrā kompānijā. Ir apskatīti ūdenskritumi, ledāji un kalni. Pavizinājušies pa trīs kilometru augstumu ar pusizdilušu zobsiksnu. Ir arī dažs labs foreļotāja lepnumstāsts, ar kuru pazīmēties. Bet gan jau par to paspēšu.

Kopumā rezumē par iepriekšējo gadu - kā Ivars pirms pāris mēnešiem teica "Kā jūs esat pacēlušies". Tik tiešām, gads padevies diezgan ražīgs, pat nemaz negaidījām tādu progresu, kad devāmies šurpu tumšā decembra dienā, salikdami visu iedzīvi (tai skaitā arī mūsu puķi-ceļotāju) vienā auto. Tagad esam ievākušies savā dzīvoklī, pa kuru varam pārvietoties tik kaili, cik vēlamies un sasaukties caur neaizvērtām tualetes durvīm. Mazie dzīves prieciņi, kas ir tik patīkami. Dzīvoklis arī pavēris iespēju uzņemt viesus, ko arī aktīvi esam izmantojuši. Nav bijis mēnesis, kad pie mums vismaz viens viesis nepaciemotos. Mūsu viesistaba un, apvienošanas kārtībā, arī veļas žāvētava ir gana plaša lai uzņemtu pat četrus viesus vienlaicīgi. Esam uzņemuši gan pavisam mazus viesus (mazā krustmeitiņa Elīza), ka arī cienījama vecuma viešņas (Babcia).

Elīza pa šo laiku ir nokārtojusi autovadītāja tiesības un esam viņu apgādājuši ar spēkratu (segvārds "Žopelis"), kuru viņa izmanto arī strādājot avīžpiegādes biznesā. Jāsaka, ka braukšanas prasmē Elīza progresējusi pamatīgi un tagad jau brauc diezgan droši. Par to liels prieks un lepnums.

Diemžēl gada nogali aizēnoja ļoti skumjš notikums. Ar zaudējumu samierināties ir grūti, bet mēs tiksim galā un baudīsim dzīvi tīri Simsona garā.

Aidā divi tūkstoši vienpadsmitajā gadā!!!