+/_

Nule kā saskaitījām pozitīvās domas un negatīvās. Ko lai saka, laikam esmu nepiepildāms. Vienmēr gribas ko jaunu, ie kam runa nav par jaunu vešiņu vai grabulīti.

Veselas piecas dienas (lieldienu brīvdienas) pavadījām pie Māra Vācijā. Es tā atpūties nebiju sen. Viss pilnīgbā mani sajūsmināja un pabaroja izsalkumu pēc atpūtas. Jāsaka, ka man sagribējās pārvākties uz Vācijas dienvidrietumiem. Es gan apzinos, ka šī vēlme ir mirkļa vājums, jo tik saulaini, koši, lēti, ar vēstures bagāti Norvēģijā nav. Tomēr tagad sākt vēl vācu valodu apgūt no nulles būtu krietni par daudz! Un nav jau nemaz tik slikti šeit, kā jau teicu, mirkļa vājums.

Šajā avīžpuiku darbā palikušas vien četras naktis! Es cīnos ar ienaidu, lai sevi nesaēstu no iekšienes. Man patiesi un no sirds ir apnicis šis darbs... divas ziemas man liekas pagalam gana esam. Tā ka došos jaunās avantūrās, iespējams ar ne tik stabilu algas lapu, bet vismaz kaut kādu pārmaiņu, ļoti ceru, ka uz labu.

Ņam, ņam.

Nedēļas nogale pagāja diezgan jautri, kopā ar Māri. Atklājām jaunu nodarbi - pīļu barošanu. Tās vietējās ir tik izbadējušās, ka pakaļ maizes gabalam gatavas ar ieskrējienu uz vēdera mesties un šļūkt pa ledu. Domāju, ka šī nodarbe būs jāatkārto.

Papildus tikām pie dažādiem Rietumeiropas gardumiem, tai skaitā vienas desas, kuras aromāts, ar kuru piepildījās ne tikai ledusskapis, līdzinājās, citējot Elīzu, "Kā divas nedēļas no kājas nenoņemtas zeķes". Bet nu garšas kvalitāte šim izstrādājumam bija nevainojama! Kāru muti to notiesājām.



Vēl es īpašam mirklim pietaupu Foie Gras, kas iedarbina manas garšu kārpiņas tikai padomājot par šo baudpilno atkalapvienošanās brīdi tuvējā nākotnē. Ko lai saka - aknu pastētes ir mana vājība.... un šī konkrētā pastēte ir šobrīd mana favorīte. Kopumā dažreiz uzrodas vēlme pievilkt Vāciju pie Norvēģijas krastiem un dzīvot tās tuvumā, lai varētu uz turieni braukt iepirkties. Šāds salikums noteikti pārspētu Zviedrijas piedāvājumu. Man pēdējā laikā ir kulinārie sapņi un pusnomoda fantāzijas. Doma par lētu un daudzveidīgu pārtiku, neskaitāmiem vīniem par pieejamu cenu dažreiz liek man sev pieskarties.

Vēl esmu neizsakāmi laimīgs par Mareka jauno darbu! Mums jau pašiem te arī šis tas briest, bet par to gan mazliet vēlāk, kad viss saliksies pa pluktiņiem.

Labrīt!

Ak jēl, atvaļinājums sanāca tāds pagarš, ko lai saka - laikam dzīve kā atvaļinājums, ka pat nepamanu, ka brīvās dienas palikušas krietni aiz tiem kalniem, kurus vasarā apmeklējām visnotaļ jautrā kompānijā. Ir apskatīti ūdenskritumi, ledāji un kalni. Pavizinājušies pa trīs kilometru augstumu ar pusizdilušu zobsiksnu. Ir arī dažs labs foreļotāja lepnumstāsts, ar kuru pazīmēties. Bet gan jau par to paspēšu.

Kopumā rezumē par iepriekšējo gadu - kā Ivars pirms pāris mēnešiem teica "Kā jūs esat pacēlušies". Tik tiešām, gads padevies diezgan ražīgs, pat nemaz negaidījām tādu progresu, kad devāmies šurpu tumšā decembra dienā, salikdami visu iedzīvi (tai skaitā arī mūsu puķi-ceļotāju) vienā auto. Tagad esam ievākušies savā dzīvoklī, pa kuru varam pārvietoties tik kaili, cik vēlamies un sasaukties caur neaizvērtām tualetes durvīm. Mazie dzīves prieciņi, kas ir tik patīkami. Dzīvoklis arī pavēris iespēju uzņemt viesus, ko arī aktīvi esam izmantojuši. Nav bijis mēnesis, kad pie mums vismaz viens viesis nepaciemotos. Mūsu viesistaba un, apvienošanas kārtībā, arī veļas žāvētava ir gana plaša lai uzņemtu pat četrus viesus vienlaicīgi. Esam uzņemuši gan pavisam mazus viesus (mazā krustmeitiņa Elīza), ka arī cienījama vecuma viešņas (Babcia).

Elīza pa šo laiku ir nokārtojusi autovadītāja tiesības un esam viņu apgādājuši ar spēkratu (segvārds "Žopelis"), kuru viņa izmanto arī strādājot avīžpiegādes biznesā. Jāsaka, ka braukšanas prasmē Elīza progresējusi pamatīgi un tagad jau brauc diezgan droši. Par to liels prieks un lepnums.

Diemžēl gada nogali aizēnoja ļoti skumjš notikums. Ar zaudējumu samierināties ir grūti, bet mēs tiksim galā un baudīsim dzīvi tīri Simsona garā.

Aidā divi tūkstoši vienpadsmitajā gadā!!!