2010-04-30

Sviedrija

Ja nu kādam uznāk vēlme nogalināt dienu, tad iesaku doties uz Zviedriju iepirkties. Katru reizi nosolos, ka vairs nebraukšu. Tomēr jāatzīst, ka ar katru reizi ceļš paliek arvien vieglāk panesams. Šodien, prāmim līgani šūpojoties, noskatījos Klinta Īstvuda režijas garadarbu "Invictus", tur pamattēmas ir - Aparteīda krišana, Nelsons Mandela, regbijs un nācijas saliedēšana caur piemēriem, kurus sniedz garā stipri individi. Iepērkot ēdienu mēnesim (arī feinus gaļas gabaliņos iz liellopa kakla daļas par apbrīnojamiem trim latiem kilogramā!), paēdām ātrajā ēstuvē un ar Robertu nolēmām atrast kafeinīcu ar visērtākajiem krēsliem, kuros pavadīt laiku, kamēr Brigita ar Arvi veic šmutku reidu pa lielo Nordby tirdzniecības centru. Mūsu acs krita uz amerikāniska stila kafejnīcu, kur kafija jāsalej pašam un iegādātās kūciņas pats ieliec mikrovilnī, lai uzsildītu tās līdz optimālai temperatūrai. Jāsaka, ka labi atslābinājām nervus. Šādi tirdzniecības megacentri izvietoti gar visu Zviedrijas robežu ar Norvēģiju, tur pat ir atsevišķi norvēģu banku karšu termināli, kā arī cenas norvēģu kronās pieejamas. Sasodīts - tur pat var norēķināties ar norvēģu kronām! Un norčas uz turieni plūst biezā straumē.

Vakar beidzot sapratu, kas par melnajiem maisiem, ar tiem piesietiem papīrīšiem, stāv pa manu rūti. Acīm redzot kāda organizācija aicina vietējos nodot savas drēbes igauņu trūkumcietējiem. Jāsaka, ka atsaucība ir diezgan liela. Jāpagaida pāris mēneši, kamēr Tonsbergieši sapērkas jaunas štātes un jāuzsit sava akcija gaisā (kā arī vienlaicīgi savs humpalu veikals Rīgā).

Vakar arī man bija interesants atradums avīžu piekabē. Tāda nevīžīga paskata aploksne ar manas rūts numuru. Tajā acīm redzami atradās kaut kas tik liels, ka aploksne tā rezultātā izskatījās kā grūtniece devitajā mēnesī. Roberta degsme bija tik liela, ka es to aploksni arī atvēru un tajā atradās mans jaunais darba telefons/dators (saukts par PDI, pideli vai pjutiku)! Prieks kur rodies, tas nabaga ķīnietis veselus četrus mēnešus airājēs uz šejieni ar pasūtījumu! Tagad būs pie šī te jāpierod un jāaizmirst papīra lapas, kuras jau kļuvušas tik pierastas, ka pat liekas ērtas esam. Kā mīnusu varu minēt to, ka tas aparāts ir norvēģiski, un pagaidām neesmu atkodis veidu, kā nomainīt tos iestatījumus. Jaunieguvums, kā arī mana puķe fonā skatāma video:



Atbraucām mājās un beidzot sakārtojām saldētavā savus pārtikas krājumus. tagad tur izskatās kā aptiekā. Abi ar Robi nolēmām, ka šodiena pavadīta produktīvi. Rīt plānojam doties foreļupīšu izlūkgājienā, esmu izvilcis savu kombinezonu, cepuri un gumijniekus, makšķere jau gaida divas nedēļas. Savukārt uz rītvakaru uzaicinājām Brigitu un Co uz barbekjū un ūdenspīpi. Nu jā, šonakt nav jāceļas uz darbu, jo Norvēģijā ir svētku diena. Vienīgā sāpe ir tajā, ka to nejauši uzzinājām pagājušo nakti... ja tas nenotiktu, tad šonakt visi sēdētu un gaidītu piekabi ar makulatūru kā tādi duraki. Informācijas aprite šajā kompānijā ir vājais punkts.

2010-04-29

Pilnīgs zavals nakts garumā

Tad nu tā, mīlīši, šodien bija varen gara darba nakts. Divas ļoti neparocīgas reklāmas kombinācijā ar pabiezajiem žurnāliem un pusduci avīžu, kuras iznāk reizi mēnesī (kā piemēram Dagens Medicine vai Øyene). Papildus visu sarežģija plus astoņu grādu siltums nakts laikā. Nebiju to piefiksējis, līdz ar to atstāju visrsū jaku. Tā rezultātā paspēju zucepties un, cenšoties pašatdzesēties, mans organisms izlietoja visu pirms darba apēsto frikadeļu zupu. Pēkšņi manu vēderu pārņēma neciešami dedzinošas sāpes, no kurām mani paglāba bagāžniekā paslēpusies Selgas paciņa. Ak jel, cepumi man tik gardi vēl nekad nav likušies! Papildus avīzes tas slinkais āzis atveda par 40 minūtēm vēlāk, kā citos steišonos to izdara citi. Tad nu šodien izvadāšana man aizņēma trīs stundas, parasto divu vietā.

Vai jūs zinat, līdz cikiem Latvijā ir pastniekam jāpiegādā avīzes visiem adresātiem? Droši vien ka nē, bet Norvēģijā to zina pat bērnudārznieki - darba dienās līdz pus septiņiem un nedēļas nogalē līdz deviņiem no rīta. Tā ka man šodien sanāca, ka tikos un pārmiju labrītus ar vairākiem saviem klientiem. Visinteresantākais gan bija ap pulksten pus pieciem, kad, tuvojoties pastkastei, atvērās durvis un pastkastes virzienā sniedžas mitra, spalvaina roka. Izrādījās, ka esmu pārsteidzis negaidot norču, kurš pēc dušas nolēmis palasīt avīzi. Ar dvieli piesegtais tēls neveikli, lai arī koķeti, iesmējās un sirsnīgi pateicās par tik ekskluzīvu piegādi tieši rokās. Ja man par to maksātu papildus, es varētu arī viņam pie dušas to makulatūru pienest un arī dvieli padot.

Ak jā, pagājušo ceturtdien Skočita bija sasniegusi "jūdžakmeni"! Smuks un apaļš skaitlis norullēts pa ceļiem un neceļiem:


Pirms pāris dienām mēs ar Robertu iegādājāmies šokolādes pudiņu un persiku konservu. Šodien tos likām lietā un, stundu maisot katla saturu, pudiņš bija gatavs! Mazliet atdzesējām to lācīša formas keksa veidnē un vakaru noslēdžam ar kulināru izvirtību. Tātad sastāvs - šokolādes pudiņš (20% kakao sastāvā!), konservēti, maigi persiki. Tas viss apliets ar fantastisko un daudzfunkcionālo vaniļas mērci, kura nopērkama iepildīta tetra pakā. Garšu pārbagātība garantēta.

Man jau vairrākārtīgi pārmests, ka neesmu turējis vārdu un "vēlāk aprakstījis", kas tad īsti ir geokeišings. Tā vienkāršoti - tā ir spēle, kurā var piedalīties ikviens, kuram patīk iziet svaigā gaisā un meklēt apslēptas mantas. Pa visu pasauli cilvēki apslēpj kastītes ar tajā ietvertu burtnīciņu, kurā ierakstīties (lai pierādītu, ka esi kastīti atradis), kā arī dažādius štruntiņus, kurus var paņemt, vietā noliekot kaut ko līdzīgā vērtībā esošu. Kastīšu atrašanās vieta tiek noteikta pēc GPS koordinātēm, kuras tad tiek ievadītas mājaslapā. Tur arī var meklēt tuvākās, tālākās vai arī interesantākās kastītes, kuras citi ir apslēpuši, kā arī ievadīt paša apslēptas kastītes koordinātas (mēs jau vienu apslēpām netālu no mājas, nu jau divi cilvēki to ir atraduši). Kastītes (Cache) var būt dažāda lieluma - no tādas, kurā neievietojas pat zīmulis (mikro cache), līdz pat pāris litru tilpuma monstriem. Viss ir atkarīgs no vietas, kurā tā ir paslēpta. Papildus interesanta lieta ir "Travel bug", kas ir kāda ceļojoša mantiņa ar tai piestiprinātu žetonu, uz kura ir identifikācijas numurs, pēc kura var izsekot tā gaitām no kastītes uz kastīti. Katrs var palaist savu kukaini un tad sekot viņa gaitām pa pasauli. Var arī noteikt kukainim mērķus, piemēram ceļumā satikt pēc iespējas vairāk zirgu, (var arī pievienot bildes) vai doties tieši uz Goliševu, kas ir Latgalē. Kopumā tas ir interesants pasākums, jo parasti kastītes tiek novietotas interesantās vietās, vai nu ar vēsturisku, vai arī estētisku nozīmi. Vietās, kuras, droši vien daudzi tā arī neatrastu, ja nebūtu tur kastītes. Tā arī ir šī pasākuma būtība - iepazīt apkārtni pavisam citām acīm.

Rītdien, uzreiz pēc darba, brauksim ar Brigitu uz Zviedriju iepirkumos. Šoreiz varēšu pagulēt pa ceļam, jo nebraukšu ar savu auto. Varbūt pa ceļam ar kādu kastīti ar Bridžas GPS pameklēsim. Vēl arī jāiegūst (protams - "legāli") kāda filma, ko skatīties, kamēr līgojamies prāmī uz kaimiņzemi. Ceru, ka nebūšu tik pārguris, ka varēšu rītdien aprakstīt savus piedzīvojumus ABBA's dzimtenē.

2010-04-28

Vairākas dienas vienā

Vispirms jāpaskaidro par māju - tā mums "piederēja'' uz trim dienām, kamēr pieskatījām igaunietes Anu bērnus Mariju un Martenu. Anu ar Ričardu bija aizbraukuši uz Itāliju mazliet atpūsties. Mums likās, ka viņu piedāvājums ir kārdinošs, jo varējām nomainīt vidi un pabūt ar Elīzu kopā kā vienīgie pieaugušie... lai arī tikai uz pāris dienām. Pati māja ir superīgā vietā, uz Husvikas pussalas, ar skatu uz to lielo fjordu, kur garām slīd visvisādi ūdens peldlīdzekļi, sākot ar mazu motorlaivu un beidzot ar lielajiem kruīza kuģiem. Vakari divatā uz terases ar vīna glāzi rokā bija patiesi apburoši. Apkārtne tāda klusa un mierīga, īsta vieta garīgā spēka atgūšanai.

Jāsaka, ka ar bērnu pieskatīšanu mēs tikām galā tīri veiksmīgi. Bija brīži, kad jāsavelk dusmīgāks skatiens, jāpasaka kāds audzinošs vārds, bet tie tikai tādi izolēti gadījumi. Mēs noteikumus nostādījām jau sākumā, līdz ar to vēlāk nebija problēmu. Kopumā bērni jau paši sevi izklaidēja - Katrīna ar Mariju spēlējās un Martens spēlējās ar futbola bumbu vai arī Xbox'u (jāsaka, ka dažreiz es viņam piepalīdzēju tajā). Katru dienu centāmies izvilkties no mājas un kaut ko padarīt svaigā gaisā.

Pabijām Hortenā, kur bija bezmaksas Donkeyboys koncerts. Tāds vietējais lipīgs pops, kas tagad iekaro MTV topus. Katru nakti darba laikā dzirdu vismaz vienu dziesmu. Uz Hortenu un atpakaļ izmetām loku caur pilsētiņu "Gluži kā Kuldīga", kas vietējā mēlē saucas Åsgårdstrand. Vienā no dienām pie mums uz pusdienām atbrauca Jolanta no pašas Skienas un Robis. Vēlāk, izmantojot geocaching par ieganstu, devāmies uz Verdens Ende, kas tulkojumā sanāk Pasaules Gals. Tas atrodas uz Tjømes salas, uz kuras man bija pirmās rūtis, kad atbraucu decembrī. Skats jau nu fantastisks, pirmo reizi redzēju Norvēģiju tādu, kādu to biju iztēlojies agrāk. Man likās amizanti, ka tur esošā lauku saimniecība savu zirgu stalli un jāšanas kompleksu nosaukuši par Stall Verdens Ende... tad jau žokeju komandai jāsaucas "Apokalipses jātnieki"!

Bijām no Brigitas aizņēmušies auto GPS, kas, ieejot mežā, galīgi apjuka, kas apgrūtināja kastīšu meklēšanu. Neskatoties uz to, mēs dažādos brikšņu un klinšu labirintos veiksmīgi atradām veselas divas slēptuves. Bērniem bija it īpaši liels prieks, kad meklēšana vainagojās ar atradumu. Pēc tādas pastaigas arī ēda dūšīgi.


Pirmdien, pēc darba, aizbraucu uz Husvikas veco piekrasti, kur būvēs Komūnas namu. Tagad tur var piebraukt pie paša ūdens ar auto. Ieslēdzu mūziku un skatījos saullēktu. Ļoti nomierinoši. Manu uzmanību pēc brīža piesaistīja putni, kuri tur lidinājās pagalam kuplā pulkā, katrs uz savu pusi un šķietami bezmērķīgi. Es nobrīnījos, kā tik dzīvā satiksmē viņi nesaskrienas... aizdomājos pat līdz putnu luksoforiem. Vēl pamanīju, ka tie jūras putni ļoti ātri vēzē spārnus, lai tiktu uz priekšu... pēksņi putnu vērošanas sportam parādījās nozīme un jēga manās acīs. Ja jau par dzīvniekiem runa, tad pastāstīšu par pusaudža kaķi rūtī, kurš iekustināja manas sirds stīgas. Melns ar biezu jo biezu kažoku un tik gaiši zilām acīm kā vistīrākās debesis. Ja man būtu sava dzīvesvieta, tad būtu paņēmis līdzi bez minstināšanās. Viņš to droši vien arī juta, jo grozījās man pa klēpi un murrāja kā traks.

Ričards un Anu bija ļoti pateicīgi, ka mēs uzņēmāmies pieskatīt rakarus, kā arī ļoti pārsteigti, ka tik labi tikām galā. Marija parasti zvanot pāris reizes stundā, ja viņi kaut kur aizbrauc. Bet te viņi pēkšņi atskārta, ka pusotru dienu ir bijis klusums telefonā. Tā ka mums ir piesolīts abnormāls tusiņš ar sekojošu megapieliešanos, kā arī kāds izbrauciens ar makšķerēm un nurdiem pa fjordiem.

Pa visām šīm dienām esmu gulējis pagalam maz, jo gribējās maksimāli izmantot laiku, kamēr pie manis ir Elīza un Katrīna. Tā ka mēs ar meitenēm feini izstaigājāmies pa Tonsbergu, bijām aizbraukuši uz jau kādreiz agrāk aprkastītajiem ūdenskritumiem, apskatījām potenciālās foreļupes, kur ar Robertu plānojam doties paspiningot. Bijām pa veikaliem, iegādājāmies man pavasara/vasaras/rudens apavus, tādi dzelteni, ar gorotexu un gumijas savilcējiem kurpju šņoru vietā. Ļoti feini, ceru, ka kalpos labi un ilgi un būs visurgājēju godā liekami.

Ja nu kādu notikumu esmu izlaidis, tad gan jau to aprakstīšu kādā no nākošajiem ierakstiem. Tagad jādodas gulēt, jo miega bads man ir pamatīgs un, lai to dabūtu nost, paies vēl pāris dienas.

2010-04-25

Info

Es nekur neesmu pazudis. Esam tikushi pie maajas Husvikaa, kur mums ir sava istaba, gulta, kura ir augstaak par zemi, un terasi, no kuras paveras fantastisks skats uz fjordu un tajaa peldoshajiem kugjiem! Diemzheel neesam tikushi pie paroles internetam, taadeelj jaaraksta uz datora ar norveegju *garumziimeem*. Vienlaiciigi esam tikushi pie trim berniem, Katriinas, kura jau figureeja ieprieksheejaa rakstaa, kaa arii igauniski un angliski runaajoshiem Marijas un Martena. Klaajas labi, vel esam pie pilna prata ;)

Naakoshaa (un detalizeetaaka) zinja droshi vien sekos otrdienas vakaraa, kad tikshu pie sava datra ar interneta piesleegumu.

P.S. Marijai shodien izkrita piena zobs. Un mums nebija nevienas skaidras naudas ziimes vai pat moneetas. Taa nu naacaas divdesmit paari desmitiem vakaraa doties pie kaiminjiem un ar tekstu *we have toothfery situation here* aizsist naudu. Beerna sapnjus apsmiet nedriikst, taa vismaz man shkjiet. Tagad buus jaameegjina zobs samainiit pret ieguuto naudu.

2010-04-22

Lidojamais laiks

Šajā pārpārēm saulainajā dienā pie manis ciemos atlidoja Elīza un Katrīna! Esmu ļoti priecīgs, jo vienmuļā ikdiena nu ir aizpludināta ar konstanām čalām un smiekliem. Uzreiz pēc lidostas, pabraucot garām mūsu bērzu sulu vietai (kura, kā vēlāk izrādījās, ir ieurbta dabas rezervātā... vai es jau par to agrām ieminējos?!), devāmies tieši uz Tonsbergu, uz Roberta valodas skolu. Tur bija "internacionālā diena", kur skolēni prezentēja savas dzimtās valstis. Nu tāda Bābele, tik daudz mūzikas, tik daudz tautas tērpu un nacionālo ēdienu! Čečeni ar kindžaliem, turbāni, apmetņi, šalles, gurnauti, ... visa pāri pārēm. Tas, kas šāvās acīs, bija tas nāves klusums Eiropas nodaļā, salīdzinājumā ar Āfriku un Āziju.

Starp citu kolēģis Elviss man parādīja ļoti interesantu un šobrīd noderīgu mājaslapu, kurā redzami visi lidmašīnu reisi tiešsaistē. Diezgan detalizēta informācija. Visinteresantāk ir atrast lidmašīnu, kura lido pāri galvai un apskatīties uz kurieni tā tieši lido, kādā augstumā un kāds ir tās ātrums!

Pa dienu saēdāmies un, kamēr Elīza pačučēja, mēs ar Katrīnu aizbraucām uz Føynland salu atrast vienu geocache kastīti. Pēc veiksmīga atraduma nolēmām apskatīt salu daudz cītīgāk un mūsu meklējumi vainagojās ar fantastisku atradumu! Apburošs skats uz fjordu, apkārtējām salām, jahtām šaurumā. Turp būs vēl jāatgriežas, it īpaši tāpēc, ka pamanījām vairākas ugunskura vietas.


Pa šodienu sadabūjām visas nepieciešamās lietas, kuras vajadzīgas savas kastītes izveidei. Rītdien būs TĀ diena!

P.S. Visus īkšķus turu par mazo krustmeitiņu! Mazajai noteikti viss sadzīs kā suņa laizīts!

2010-04-21

Zelta jaunatne

Vispirms man ir jāpaskaidro, ka Tonsberga atrodas Vestfoldā, kas skaitās saulainākais Norvēģijas reģions. Droši vien, vadoties pēc gadsimtiem krātas pieredzes, tieši Tonsberga un tās apkārtne skaitās vissiltākais un vissaulainākais Norvēģijas stūrītis, kas to ierindo dārgākās vasaras atpūtas pilsētas statusā. Vasaras periodā pilsētas iedzīvotāju daudzums trīskāršojas. Viss Norvēģijas krējums šeit grozās (daudzas vietējās slavenības te ir iegādājušās vasaras mājas - tā ir prestiža lieta), jahtas veido sastrēgumus un pludmales pildās ar apsarkušiem ķermeņiem. Un nu jau var just pirmās bezdelīgas. Vietējā, ar kokaīnu un amfetamīnu darbināmā, jaunatne sāk izrādīt savu labklājību. Uz ielām parādījušās daudzas sēdinātas kupejas ar lieliem izpūtējiem, spoileriem un plastmasas detaļām pa perimetru. Mazie gailīši sākuši mērīties - gāzē, viens otru izaicina, elkoņus saldē mūzikai dunot. It kā jau nekas neredzēts, bet nu tomēr, jūtu, ka šī klusā mazpilsēta vasarā mainīsies... šaubos vai uz labo pusi. Laiks rādīs.

Stāvot Rema Tusen (1000) rindā uz kasi, pirms manis iepirkās kāds diezgan saburzīts kungs, kurš runāja ar kasieri angliski. Neparasti bija redzēt kādu, kas nopērk septiņas sešpakas ar alu vienā piegājienā. Acīmredzami, viena cilvēka ballīte steidzami prasījās pēc papildinājuma, katrā ziņā bankas karte portālā tika likta tik drudžaini, it kā no tā būtu atkarīga visas Vestfoldas nākotne!

Ik pa laikam atceros par forelēm... kaut kad jau tā diena pienāks. Spiningu jau vienreiz no pagraba esmu izvilcis un pārbaudījis. Veikalos mani kārdina makšķernieku somas, tik ērtas un ar daudzām kabatām, kur lielākā atvēlēta dienas loma uzglabāšanai... gan jau tā diena pienāks.

Gaidot rītdienu, kad jāierodas manām mīļajām viešņām, esmu pusi dienas darbinājis veļas mašīnu. Mēs jau mājā smejamies, ka pēc lielās veļasdienas var redzēt, kuram gaidāma viesos sieviete. Turu īkšķus par Wizzair - kaut nu būtu lidojams laiks rītdien (un pēc piecām dienām, kad Elīza ar Katrīnu dosies mājās)!

2010-04-20

Skočita

Šodiena pagāja auto zīmē. No rīta iegāzu Xado dzinējā, pagaidām jau laikam pāragri kaut ko vērtēt. Rīt nākošā tūbiņa aizies, kopumā pinai apstrādei vajag nobraukt 1500 km. Pēc darba saņēmos un nomainīju riepas, bildē redzams rezultāts. Mazliet sanāca norauties, lai arī liekas ka tas jau tikai nomainīt riepas. Pirmajā piegājienā pakaļējās uzliku otrādi, tāpēc nācās tās pārskrūvēt vēl reizi. Rezultāts redzams bildē - kā saka "pirms un pēc":


Pie interesantiem notikumiem minama auto mazgāšana ar švammi un spiediena sūkni, kā arī salona tīrīšana. AMAZING! Bet nu auto tagad izskatās pavisam ņipri. Runājot par mašīnām - šeit ir ļoti daudz auto, kas pārtaisīti par divvietīgiem (ar resti aiz pirmās krēslu rindas un tālāk ir kravas telpa). Tos var atšķirt pēc zaļajām nummurzīmēm. Lielākā perversija, kādu šeit esmu redzējis ir šādi izvarots Hummer, kurš tiek uzpildīts ar gāzi. Bet nu nodokļi uz tādu auto ir teju uz pusi mazāki, kā piecvietīgiem brāļiem un māsām.

Laikam jau taisnība ir par to vulkānu ietekmi uz temperatūru. Šonakt pēkšņi ieradās mīnus divi grādi pēc celsija. Vakar aplietās puķes uz mani skatījās stiklainām un laikam niknām acīm. Tad nu likumsakarīga bija krusa pa dienu. Tā skatāma video:



P.S. Viena lieta nu neliek mieru manam prātam. Kāpēc tika izlemts Kačinski apglabāt Krakovā, blakus visiem tiem izcilajiem Polijas dēliem? Nu nejūtu, ka tikai dēļ tā, ka nositas visnotaļ dramatiskā aviokatastrofā, kāds var izpelnīties šādu godu. Man jau liekas, ka šī ideja bija iešāvusies tādā kā prāta aptumsuma brīdī.

2010-04-19

Revitalizēt!

Rīt noteikti celšos agri (lasi - ap desmitiem), tā parasti sev nodievojos, kad pamostos ap vieniem. Kamēr istaba piederēja man vienam, pa dienu skaļi klausījos savu iemīļoto mūziku. Jāsaka, ka atrastās skandas skan patiesi labi. Vienu dienu arī bija paņemams radioamatieru radio uztvērējs/raidītājs, tajā brīdi man nebija uz to lielas iekāres, tāpēc tas tur tā arī palika. Šodien Roberts atrada nu ideālu velosipēdu. Viss strādā, ātrumi, pedāļi, riepas veselas, lukturis tāds, ka liekas no smagās mašīnas noņemts. Te vispār var atrast daudz un dažādas noderīgas lietas. Krēslus, galdus, skaistas kastes un lampas cilvēki izliek pie mājām. Ledusskapjus, veļas mašīnas, datorus, pastiprinātājus un citas līdzīgas štelles meklējamas pie elektronikas veikaliem, tur ir tādi konteineri, kur tad nevajadzīgo tehniku izmet vietējie. Dažreiz pat samērā jaunas un strādājošas lietas. Mums pat te dažs ir atradis dzīvžoga trimmeri, zāles pļāvēju ar iekšdedzes dzinēju, kā arī vairākus ūdens augstspiediena sūkņus. Uz terases pamazām veidojas pusdzīvu velosipēdu parks.

Varu palielīties - esmu nomainījis dzinējam eļļu un eļļas filtru. It kā jau nekas sarežģits, bet izvingroties pamanījos pamatīgi. Rītdien spiedīšu klāt to Xado brīnumlīdzekli... "revitalaizer"! Troksnim jāsamazinās desmitkārtīgi, degvielas patēriņam arī jāiet mazumā. Vispār visa pasaule sadosies rokās un man uzsmaidīs. Nu redzēs, kā būs. Noteikti savus subjektīvos novērojumus atstāstīšu visai smalki.

Šodien aplēju visas vakar iztīrītās puķu dobes, rīt palaistīšu zālāju. Kaut kā jau tas zaļums jāpaskubina. Labi, jādodas ēst fantastiskā dārzeņu zupa! Bietes esot bijušas niķīgas, tāpēc tas pasākums ievilcies. Man jau likās, ka es tās sagriezu pietiekami smalkos kubiciņos ;)

P.S. Šodien Elīzai pirmā mācību diena autoskolā. Un jau baltās tiesības kabatā,, instruktors sarunāts. Par to man ir vislielākais prieks!

2010-04-18

Laiskums

Nu jā, "tā paagrāk" sanāca ap pus divpadsmitiem, foreles pagaidīs. Rītu pavadīju pa māju, mums bija uzkopšanas diena. Izsūcu grīdu, nopļāvām Robim matus un jau grasījos mazgāt vannas istabu, kad pamanīju ozollapām klāto puķu dobi. "Aij aij aij" nodomāju un, cimdus uzvilkdams, pieķēros pie dobes uzkopšanas. Mazās, jaukās puķītes ļoti laprātīgi sadarbojās, tomēr rožu krūmi izrādīja pretestību. Acīm redzot rozes joprojām uzskatīja, ka ir auksti un biezā lapu kārta ir jāpatur. Es gan nepiekāpos, kas man maksāja dažas skabargas pirkstos - adatai vēlāk bija ko darīt. Procesā atradu piemājas vāveres ozolzīļu slēpni, kā jau kārtīga norvēģiete, tā savas zīles pūdēja. Es gan esmu audzināts citā ēdiena izpratnē, tādēļ dārgumi tika nokopti. Pusceļā sapratu, ka es visu šo daru, jo zemabziņā nu nemaz negribējās uzkopt to vannas istabu. Toties divi lielie maisi ar pērnajām lapām nu gaida izvešanu, kas ir pavēris pavisam citu skatu pa virtuves logu.

Vējainā diena nu nekādīgi nesekmēja manu vēlmi ķimerēties ap auto, tādēļ dzinēja lieta tiek atlikta uz rītu. Kā Ivo teica, dzinējam tā pat jābūt siltam, lai nomainītu eļļu dzinējam, lai tā vispār gribētu tecēt. Tā ka centīšos saņemties rīt pēc darba.

Bērzu sulu plantācijā vējšs bija patrakojis un apgāzis vienu no spaiņiem. Skāde. Caur Semu lēnām braucot uz māju pusi tā uznāca miegs, ka nolēmu tam nepretoties. Noplīsu tik saldi, ka pašam prieks. Tagad esam paēduši un uzkoduši Roberta "slinko kūku". Atkal velk uz miegu. Jūtu, ka šim aicinājumam arīdzan nepretošos!

Kopumā kārtīga, laiska svētdiena. Tieši tas, ko vajag. Rīt atkal darbs:

2010-04-17

Velo pozitiv

Ahoi! Būtībā ne ar ko īpašu izceļama darba nakts tomēr vainagojās ar notikumiem pilnu mizanscēnu buķeti. Vispirms, sekojot Robertam uz mūsu ierasto tējas dzeršanas placi, braucot kalnup Skočitai (šī iesauka Audi pamazām sāk pielipt) beidzās dzīvības sula bākā un tā atteicās kustēt tālāk. Nu neko, necentos to stimulēt ar starteri un uzreiz noparkoju tieši uz trotuāra ar ieslēgtām avārijas gaismām. Robim bija palicis izvest nu jau leģendām apvītais pansionāts, kas man deva apmēram 30 minūtes dīkstāves dzestrajā Tonsbergas rītā.
Kamēr, kavējot laiku, palaboju priekšējās lampas skočojumu, man garām, kalnā augšup pabrauca vairāki velosipēdisti, no kuriem viens īpaši piesaistīja uzmanību. Nevīžigi uzvilktais rūtainais, zilos toņos ieturētais biezais virskrekls, brūnās bikses ar knapi pamanāmām gareniskām līnijām, blondie, izpūrušie mati un garais, kalsnais un sakumpušais tēls veidoja visnotaļ uzmanības cienīgu komplektu. Mūsu skatieni uz brīdi sastapās un abu sejās visdrīzāk atspoguļojās vienāds izbrīns.
Brīdis pagāja, par tēlu uz velosipēda aizmirsu, pabeidzu skočošanu. Verot ciet kapotu, klusumu pārtrauca blīkšķis un skaudrs "AAAAuuuu!". Pievarējis kalnu, blondais norvēģis nolēma braukt atpakaļ. Ātrums nebija viņa sabiedrotais un pēc smagā nakts pasākuma sagurušais krita gravitātes slazdos, pārsisdams sev uzaci pret asvaltu un gūdams apskrāpējumus uz rokām.
Kamēr nabagam dalīju salvetes asiņošanas apturēšanai, mūsu saruna bija diezgan saraustīta un nekonkrēta. Kā centrālo informāciju uzskatiju to, ka viņš ir pasniedzējs vietējā valodas skolā, kuru mēs ar Elīzu domājam apmeklēt rudenī un ka viņš spēj kustēties un neko nav lauzis. Tā nu atsēdējuši viņa šoka stāvokli, atvadījāmies un, kā izrādījās viņam pieceļoties, mana auguma labsirdīgo, blondo acu īpašnieks aizvilka riteni uz māju pusi.

Ielejot degvielu auto pieleca ļoti labprātīgi un tas mani pozitīvi uzlādējā pārējai dienai. Pēc pāris miegā pavadītām stundām devāmies uzpildīt gāzi Džimmijam (Roberta Škoda), kā arī uz Biltemu, iegādāties eļļas filtru un 10 litrus pussintētikas. Rīt varēšu padarboties nošmulētām rokām.

Šodien Jānis E. uzklāja galdu par godu savai rītdienas dzimšanas dienai. Mums sanāca ļoti feins pipeļtuss, sakarā ar to, ka daiļā dzimuma pārstāves šobrīd mūsu mājā neciemojas.

Līdz ar tumsu, ar bērzu sulu ciemakukuli, aizlaidām uz Noterojas māju un, jautri smejot, notiesājām Brigitas pankūkas. Man patīk uz turieni braukt, ļoti pozitīvi uzlādēts no Noterojas vienmēr atgriežos. Tā nu tagad domāju, vai spēsim rīt piecelties "tā paagrāk" un tomēr aizbraukt foreles patramdīt pa kalnu upītēm.

2010-04-16

MiEGADIENA

Šodien nakts klusumā, pie izslēgta dzinēja, bija dzirdama tāda konstanta dūkoņa fonā. Putni bija neparasti rosīgi. Tas viss manī rosināja tādu nemieru... vai tiešām Islandes vulkāns dzirdams tik tālu? Un ko darīt, ja neesmu saņēmis ziņu par blakus esošā vulkāna lielizvirdumu?! Ja nu Norvēģija pārvēršas par mūsdienu Pompeju?!

Var jau būt, ka tas bija tikai kravas vilciena sastāvs kaut kur tālumā.

Pārējo dienas daļu pavadīju guļot, ja neskaita bērzu sulu ražas novākšanu. Ko arī tūlīt atkārtoti darīsim. Ehh, jāģērbjas. Un tad gulēt... atkal ;)

2010-04-15

Bardačoks

Šovakar pie paša "steišona" roberta Džimmijs nosmirdēja ar vadu sviloņu un izdzisa. Tā ka nācās katram izpalīdzēt izvest daļu Roberta rūts. Kad piebraucām savākt avīzes pansionātam, atklājām, ka monotonā balss no Džimmija kabīnes nav radio, bet gan skopi ģērbta norvēģiete. Mums tika uztīts stāsts par slēpšanos no boifrienda, tāpēc aizvedām viņu uz kojām. Pa ceļam Elīzai tika atrādītas brutāli sadurstītās rokas ar vārda "amfetamin" un neviltota smaida pavadījumu. Vēl amizantāks bija fakts, ka viss, kas bija mašīnas bardačokā, bija eleganti sastūķēts somā, kuru Roberts izmanto pansionātā. Guvums būtu bijis grandiozs: ja neskaitam tehnisko pasi un tiesības, tad vairākas uz ielas atrastās kasetes, daži krāmi un cirvja kāts varētu tikt notirgots par zolīdu knorānu skaitu! Vēlāk tā paanalizējām, ka pagalam absurdi sanāk - bagātās norvēģijas zelta jaunatne grib aptīrīt nabaga latvieša saplīsušo auto, kurā būtībā nekā nav. Es vēl ilgi smaidīšu par šo atceroties.

Pēc darba saigaidījām Jolantu iebraucam Hortenā, papļāpājām un saņēmām sūtījumu no mājām. Super! Tad pavadīju Elīzu uz lidostu, labi, ka vēl paspēja pirms tās pelnu izraisītās lidostu slēgšanas! Jācer, ka pēc nedēļas viss normalizēsies un meitenes varēs mani apciemot.




Tad nu beidzot esam tikuši pie īsta produkta - bērzu sulas. Un tā manta tek labā tempā, kā arī garšo fantastiski! Būtībā mums būs kādi 10 litri dienā. Tik jādzer un jādzer...

2010-04-14

Darbīga diena

Šodien akcija "Bērzu sula" tika turpināta. No rīta izveidojām divas teknes, no kurām jau viena stāv ieurbta kokā. Tad jau redzēs, kas būs satecējis. Rīt pēc lidostas iegriezīšos mūsu slepenajā vietā pārbaudīt. Arī sulu pārvietošanas un uzglabāšanas problēma tika atrisināta. Veikals Europris ir vienkārši zelta bedre! Tur ne vien saprātīgās cenās rodamas gigantiskas garšvielu burkas, bet arī jebkura lieta, kas tik var ienākt prātā. "Sodien manu uzmanību piesaistīja hermētiskas kastītes un kalns ar dažāda lieluma Norvēģijas karogiem, vimpeļiem, roku apsējiem un cita veida patriotiskas nokrāsas aksesuāriem. Jā, jūt, ka 17. maijs tuvojas - šejieniešu nacionālie svētki.
Vēl ar Elīzu paguvām iebraut tuvējā Semas sporta veikaliņā, kurā pirkām viņai ziemas apavus (tos, kuri tika pamatīgi apskādēti taksim uzskrienot Elīzai Stabu un Brīvības krustojumā). Iedevām tos pārdevējam kastītē, parādījām čeku un pateicām, ka šos Gorotex laiž mitrumu. Šamējie paskatījās, savā starpā parunāja un jautāja vai gribam kompensāciju naudā vai graudā! Opā! Nu rādi tik šurp, kas jums tai plauktā! Tā nu superīgais ap-45-gadīgais pārdevējs ar tādu azartiskumu, dažbrīd pa grīdu rāpodams, mums izrādīja iespējamos variantus. Tika izvēlēts pavasara/vasaras/rudens modelis iz ECCO kolekcijas, piemaksāta starpība cenā un devāmies mājup ar jauniem apaviem. Fantastika, būtībā par vienu cenu iegādājāmies vissezonas apavus!
Nodarbojoties ar Roberta Škodiņas izpūtēja remontu, apciemojām vēl vienu māju ar latviešiem. Tad nu es sapratu, ka kārtīga lauku saimniecība ir spēks. Pacēlāji, instrumenti, metinātājs, utt. - viss pa rokai! Ja es tur dzīvotu, es savu auto noremontētu līdz kliņķim. Stabili. Nē, nu nudien!

2010-04-13

Heli

Šonakt, braucot pa rūti, pamanījām, ka heļuks sēžas nu galīgi ne pie slimnīcas. Kliedējot iknakts vienmuļo ritmu, nolēmām izsekot lidaparātu. Četrus kvartālus tālāk medikopters nosēdās tik šaurā krustojumā, ka es viņam par to iedotu medaļu. Satikām Andri, kura rūtī pasākums norisinājās, un gaidījām pacelšanos. Pāris minūtes pēc helīša pacelšanās gar mums uz tās mājas pusi aizslīdēja katafalks... ātri gan viņiem te viss notiek. Siermaizītes smērē vēl siltas...

Pa dienu veicām bērzu birzu apskati. Rīt taisīsim teknes un urbsim sulu caurumus. Redzēs, kā sanāks. Man jau tas pasākums diezgan interesants liekas.

2010-04-12

Pirmadienis

Šodien veikalā mūs apkalpoja jauns džekiņš ar spēcīgu matu želejas atkarību un manāmu sagurumu pēc brīvdienu ballītēm. Tuvojās izlaidumu laiks, kad vidusskolu beidzēji vienādās trenuškās sāk ārdīties un dzerstīties apkārt. Divi tādi šodien pienāca pie mājas lūdzot ieliet šaiem ūdeni tukšajās pieclitru pudelēs - autobusa dzinēja dzesēšanas sistēmai. Uzmetu aci autobusam, tam ne vien dzesēšanas šķidrums trūka... tādus graustus Latvijā reti kad redz braucam.

Bijām ar Elīzu pavazāties apkārt. Ļoti skaists un saulains laiks, kuru negrbējām pavadīt četrās sienās.

No rīta vilkām Andri viņa Pasātā no centra striķī. Tosols bija izmucis pa asvaltu. Remonts aizņēma visu dienu un maksāja 45 latus par vienu radiatoru. Kopumā jāsaka - pa lēto.

2010-04-11

Tramplīns

Šodien atkal pamodāmies vēlu, tas gan neapturēja manu vēlmi izbraukt zaļumos. Sazvanījām Brigitu, kurai, kā vakar atklājām, ir GPS, un devāmies uz Noterojas zaļo sirdi. Jāsaka, ka jaunais hobijs ir fantastiska iespēja apmeklēt vietas, kuras nekad tā arī netiktu atklātas. Šodienas kontā ir veca tramplīnlēkšanas tramplīna paliekas un skatu laukums ar apburošu skatu no 63 metru augstuma un ugunskura vietu (tagad jau esam atraduši tādas divas).



Jā, diezgan traki sanāca ar to Polijas prezidenta lidmašīnu. Aizvadītā nedēļa vispār tāda nemierīga - Taizemes sacelšanās, Kirgizstānas grautiņš, vairākas iegruvušas šahtas, daži plūdi un šis te. Sūdīga nedēļa, ka es saku.... mierina fakts, ka sūdi notiek kaut kur citur. Ciniski, pašapmierināti? Varbūt.

2010-04-10

Saule ir - saules nav

Pēc vakardienas pasākuma darbs paņēma mazliet vairāk piepūles, kā parasti. Pēc darba dusa ievilkās līdz trijiem dienā. Izmantojot saulaino laiku, mēs ar Elīzu devāmies uz tuvējo "dabas rezervātu", kur, pabaudījuši divvientulību un putnu treļļus, atradām iekāroto geocaching kastīti. Tajā iekšā atradām pingvīna paskata Travel bug (mantiņa ar žetonu un personīgo nr., kuras gaitām no kastītes uz kastīti pa visu pasauli var sekot internetā), kas, kopā ar vakar atrasto TB citplanētieti no Slagenas, dosies uz Rīgu kopā ar Elīzu jau šonedēļ. Tad nu nolēmām, ka šodienai piedzīvojumu pietiks.
Bet nekā, Brigita no Noterojas mājas ļoti gribēja mums pievienoties un doties pie dabas. Piedāvājumu ierasties ar auto un aizvest kur acis rāda mēs nevarējām noraidīt. Tad nu, dienai uz vakaru sliecoties, devāmies uz Kjærra ūdenskritumiem. Izvēlētais ceļš bija visnotaļ skumjā stāvoklī, tāpēc galamērķī nonācām jau tumsai iestājoties. Ūdenskritumi tumsā ir neierasta lieta. Stāvi pie stāva krasta, dzirdi ūdeni ar troksni gāžamies lejā, jūti sacelto ūdens putekļu šalti sejā, bet pašu štelli neredzi. AMAZING!!!

2010-04-09

Māja un viesošanās

Bez mitas meklējam piemērotu dzīvesvietu, uz kuru pārvākties par firmas līdzekļiem. Šodien beidzot tikām pie otrās iespējas mēneša laikā apskatīt vienu Eikā. Vilšanās bija liela, jo, ak jēl, solīto divu guļamistabu vietā mums visnotaļ smaidošs norvēģis piedāvāja divistabu dzīvoklīti puspagrabā. Sarūgtinājumu slāpēja pie ieejas pieparkotais mini Moriss - tik amizants auto, ka liekas, ka tā ir tikai dekorācija.
Pēc dzīvokļa apskates devāmies uz Husviku. Nolēmām doties pa vēl nezināmu ceļu, jo esam jau sapratuši, ka bagātās valstīs ceļi nebeidzas ar strupceļu - tie vienmēr ir savienoti ar kādu citu ceļu. Liels bija mans pārsteigums, kad pusceļā pamanīju kurgānu, kuru biju agrāk redzējis bildēs. Tā ir Slagena, kur tika atrasts labi saglabājies vikingu kuģis ar divu bagātu sieviešu kauliem. Visa Vestfolda trakoti ar šo faktu lepojas. Tomēr mūs vairāk interesēja tas, ka blakus šim uzkalnam atrodas geocaching vieta, kurā ir apslēpta dārgumu kastīte. Tad nu, pateicoties manai vizuālajai atmiņai un Roberta acīgajam skatienam, mēs atradām meklēto. Par šo nodarbi gan jau vēlāk vairāk uzrakstīšu.
Tad nu devāmies tālāk uz Husviku, pa ceļam izbraucot skaistai pilsētiņai Åsgårdstrand, kura atsita atmiņā Kuldīgu. Tur būs atkal jāiegriežas.
Husvikā paciemojāmies pie mūsu draugiem, igaunietes Anu un viņas boyfrienda Ričarda. Kā parasti, mēs labi pavadījām laiku un tikām potenciāli uzaicināti pamakšķerēt jūrā kaut kad gaišā nākotnē.