Ping-pong shop

Pagājušo dienu svarīgāko notikumu atskatā kā pirmā pozīcija minams fakts, ka mums ir ģimenes pieaugums! O jā, mums pirmdienas rītā elektro izmešanas vietā sastapām mazo, oranžo Japānīti, kurš uzreiz mums abiem iekrita sirdī un nolēmām viņu adoptēt. Tas ir neliels, pārnēsājams televizors, kura formas nevienu neatstāj vienaldzīgu un pilda telpu ar smaidiem. Dienu pastāvējis istabā un atbrīvojies no kondensāta, teļuks parādīja, ka nav tikai smukumlieta, bet arī pilntiesīgs, strādājošs televizors!


Ak jā, vakar nolēmām nostiprināt Elīzas velobraukšanas prasmes un devāmies vjetnamiešu veikala meklējumos mūsu velosipēdu sedlos. Tur vēlējāmies iegādāties karija mērci, lai iemarinētu vistu kājiņas trešdien paredzētajā Jāņošanas pasākuma (pa dienu tiks svinēts, jo naktī jau jāstrādā). Veikalā atradām gan kariju, gan arī tādu dažnedažādu produktu izvēli, ka nosolījāmies turp regulāri iegriezties, kad pelnīsim vismaz divtik, cik tagad. Acis jau skrēja pa plauktiem, raisot siekalas mutē ka traks. Kopumā Ližuks jau pavisam feini brauc, lai arī dažreiz nedroši jūtas kustīgākos ceļa posmos, tomēr jau arvien biežāk parādās smaids sejā.


Otrdien vakarā paķērām ciema kukuļus un devāmies pie Anu, kura mūs uzaicināja uz pasēdēšanu pie viņas ciemos. Neskatoties uz apmākušos laiku, mēs tomēr baudījām grilētās desiņas, kuras eleganti pārta karstajos suņos, ārā. Varēja manīt, ka esam vienīgie, kuri iznesuši ēdienu uz terasi, jo šķietami visas rajona kaijas bija salidojušas un gaidīja kādu izdevīgu brīdi, lai paķertu kādu kumosu. Mums pievienojās arī Vaira ar Cīparu un mēs ļoti feini pavadījām vakaru, tā ka mājās bijām ap divpadsmitiem un miegam atlika vien divas stundas pirms darba. Tāpēc nu gan dodamies pie miera, lai varētu kārtīgi nolīgot pie ezera starp Semu un Torpu.

Līgo, Līgo, mani mīļie!!!

51. ieraksts

Ooou, pēc vienas stundas pagulēšanas pirms darba, miegs rīta pusē, pārnākot mājās, bija tik ciešs un salds, ka prieks. Be nu esam augšā un Elīza pieteicās uzveidot "kaut ko sāļu - ar olām" un man ir brīdis, lai varētu pāris rindiņas uzrakstīt par iepriekšējo dienu notikumiem.

Sestdien, pēc darba ciemos ieradās Jolanta un mēs kā jau kārtīgi tusētāji pasnaudām, pirms braukt uz lidostu, kur divpadsmitos bija jāsagaida starojošā Elīza. Mēs daudzmaz pārrunājām plānus, kas saistīti ar jāņošanu, ar potenciālo Elīzas auto iegādi tuvākajā gaišajā nākotnē. Čemodāns bija pilns ar Latvijas labumiem - sieriem, šķiņķiem, cepumiem un pat veselu kūpinātu vistu, kas uzreiz tika iebaudīta. Tieši tas, ko dakteris izrakstījis!

Pārējo sestdienas daļu veltījām pastaigām un dabas baudīšanai. Sākumā veicām garāku pārgājienu pa blakus esošo Noterojas meža masīvu, kur centāmies pēc iespējas izvairīties no civilizētām takām, ejot pa meža visdrīzāk zvēru iestaigātām taciņām. Rezultātā ieraudzījām pavisam netālu garām skrienošu brieža govi, kā arī uzgājām līdz šim skaistāko skatu punktu ar ugunskura vietu šajā mežiņā. Vakarm iestājoties, nolēmām nepaslinkot un ailaist uz putnu vērošanas torni Jarlsbergā. Tur, patvērušies no vēja, gremdējāmies garo viļņu radiostaciju skaņās un sildījāmies ar līdzpaņemto pašu plūkto aveņu lapu tēju un saldinājām pasākumu ar šokolādi un cepumiem.

Svētdiena mūs sagaidīja ar ļoti saulainu laiku, kas pamudināja mūs aktīvi pavadīt šo dienu. Iesākumam, Elīza parādīja savas jauniegūtās auto vadīšanas prasmes, kuras ir iespaidīgas! Jāsaka, ka pēdējo reizi, kad viņa bija šeit, viņa baidījās stāvošam auto pie stūres piesēst, bet tagad tik rullē - bez instruktora un rezerves pedāļiem. Šo dienu veltījām pierašanai pie Skočitas un gaitas uzsākšanas pret kalnu, ar novilktu stāvbremzi. Abi bijām ļoti apmierināti ar rezultātiem!

Vēlāk nolēmām relaksēties un pamēģinājām veiksmi ar Sergeja aizdoto grunteni, par ēsmu izmantojot garneles, no mola noķert kādu sālsūdens iemītnieci. Izlepušās draņķes... ne garneles, nedz fakts, ka mazliet nosalu sāžot saulē (mazliet pūta, tā teikt) viņu vēlmi uzķerties uz ēsmas nepastiprināja. Vispār jāatzīstas, ka Elīzai un Jolantai ir taisnība, šī vieta (te redzama vēl celtniecības stadijā - apzīmēta ar zaļo bultiņu) izskatās un "jūtas" pēc Andrejsalas. Ēka pie mola, angāri visapkārt, vecpilsēta rokas sniedziena attālumā. Patīkama atmosfēra.

Uz vakara pusi saņēmāmies un aizbraucām uz Semas māju, kur savācām pāri palikušos traukus (kurus tieši - to atcerējās Elīza), kurus Roberts aizveda atpakaļ ar auto. Mums bija cits uzdevums - aiztransportēt abus velosipēdus uz kopmītnēm (kādi 8 km). Tā jau būtībā nekas traks, ja neņem vērā faktu, ka Elīza pēdējo reizi uz velosipēda sēdēja pirms kādiem septiņiem gadiem un tā pati bija pirmā un vienīgā reize. Tā nu caur lamām un lielu piepūli dzima Elīza - velosipēdiste. Jau pēc pirmā kilometra pievarēšanas, kas aizņēma kādas divdesmit minūtes, sāka parādīties pirmās iemaņas, vienā piegājienā nobrauktie attālumi palielinājās, zigzagu amplitūda samazinājās līdz minimumam un lamas nomainīja smiekli un prieks par sasniegto. Tā nu mēs iemācījāmies braukt ar velosipēdu!

Shoping!

Ou jā, devu sev vaļu! Biltemā iegādājos divus riteņa piesprādzējamos, jo esam nodomājuši riteņus šurpu atstiept, lai varētu veikt naksnīgus izbraucienus pa Tonsbergu. Tad ICA MAXI ieņēmu sadzīves ķīmijas nodaļu, kur pārņēmu kontroli pār šķidrajām ziepēm un trauku mazgājamo līdzekli. Rīt plānoju iepirkt elektrisko tējkannu atpakaļceļā no lidostas. Jā jau rīt no rīta ierodas Elīza. Pamparam!

Šodien atsveicinājos no Ivo un Žeņas, kā arī sabučoju mazo Maiklu, pie kura nu jau esmu ļoti pieradis. Man tas bēbis pie sirds pieaudzis. Nākošreiz viņu satikšu pēc mēneša. (viņi atvaļinājumā dodas).. būs jau paaudzies un visdrīzāk teju sāks veikt pirmos soļus nepieturoties pie "da jebkā". Priecīgi ir tas, ka Elviss ar Ingu un mazo Ralfu ir atpakaļ, tā ka Tonsberga bez bērniem nepaliek. Elviss arī atvedis detaļas Skočitai, tas nozīmē, ka kādu dienu varēšu paspēlēties mehāniķos.

Ak jā, no rīta pēc darba ieskrēju elektro miskastē un tur atradu (gara un intensīva pauze) Radiotehnikas skaļruņus. Tos gan met ārā tikai tad, ja tie ir galīgi beigti, kā tas arī bija šajā gadījumā. Tāpēc tos atstāju tur pat:


Šodien iesvētīju cepeškrāsni - uzaicināju Robertu uz ceptām siermaizītēm. Mnjam! Istaba ir smuki sakārtota, pat pašam prieks. Redzēs, cik ilgi spēšu uzturēt kārtību. Viss, rīt gara diena (plānā ir Jolantas apciemojums no rīta, tad Elīzas sagaidīšana, tad līdz vakaram ir laiks improvizācijai, pēc kā ceru, ka sekos došanās dabā, iespējams ar nakšņošanu), jāiet gulēt.

Kad ir ko rakstīt...

... tad nav spēka to darīt, jo diena ir bijusi pilna notikumiem, kuri tomēr paņem zināmu daļu spēka. Šo jau rakstu miegot ciet... starp citu miegs šeit ir baigi labais, vienīgi jāpierod pie tā, ka te aizkarus aizvelkot, nav pilnīga piķa melna tumsa, kā tas bija Semas mājā.

Starp citu Semā pabiju šodien divas reizes. Uzreiz pēc rūts ieskrēju un savācu vēl dažas drēbes, tēju, ievārījuma burku un centrālo brauciena objektu - tualetes papīru! Nebiju vakar pamanījis, ka te nav šī brīnišķā celulozes izstrādājuma, kas no rīta bija zināms pārsteigums. Vēlāk, pēcpusdienā aizbraucām turp ar Robi, uzcepām picu no saldētavas un savācām pastiprinātāju ar skaļruņiem, galdiņu un vēl vairākus desmitus mantu.

Tad pienāca laiks apciemot Andri un Jāni viņu jaunajā mājā. Paķērām no Semas visu, ko Žeņa bija sagatavojusi grilam, kā arī pašu grilu un devāmies uz viņējo Noterojas galu, kur jaukā guļbaļķu mājiņā, meža ielokā džeki ir apmetušies. Idille. Gardi paēdām, jautri pavadījām laiku tai skaitā spēlējot Novusu, kuru Andris atvilka no Latvijas. Superīgi! Tagad esmu tik pieēdies, ka negribas kustēties. Tā tik ir dzīve!

Sapulce

Uz šodienas sapulci ofisā bija sabraucis viss iz Latvijas importētais avīžbērnu zieds. Gaidot lielo notikumu, izveidojās vairākas grupiņas, iedaloties droši vien pēc pazīšanās intensitātes starp bara locekļiem un personiskajām simpātijām. Tad visus ieaicināja konferences zālē ar veseliem diviem projektora ekrāniem (laikam lai neviens neko nepalaistu garām), dažādiem atspirdzinošiem dzērieniem un cepumiem - nu mājīgi nudien.

Īsumā briest pārmaiņas, kas nozīmē, ka uz septembri lielākā daļa darbinieku tiks paturēta un tie laimīgie "pāries" uz norvēģu līgumiem. Tas paver veselu jūru atrisināmu lietu, kā dzīvesvietas nodrošināšana (nav vairs komandējums), auto (pēc idejas jāpērk sev norvēģu nummuri), ID kods, muita, policija, jāatver vietējās bankas konts... utt. Kopumā jau labi, jo tiks maksāti nodokļi te uz vietas, kas pavērs veselu sarakstu ar seciālām garantijām, kuras līdz šim ir bijušas liegtas.
Tā nu, sakarā ar to, ka šonakt ierodas četri vasaras sezonas darboņi no Latvijas, tad mums piedāvāja vai nu palikt Semas mājā (kura jau tiek uzskatīta esam no gumijas taisīta), vai arī šodien pārvākties uz kādu no pagaidu mītnēm dažādās pilsētas daļās. Izvēlējāmies rajonu Kaldnes, kur nu jau rakstu no savas koju istabiņas.


Bilde nav nekāda izcilā, bet nu no kadra ir noslēpusies duša, tualete, internets, sava virtuvīte ar plīti, mikrovilni, ledusskapi, izlietni un traukiem. Man pat ir miiilzīgs dzēšamais aparāts!

Nu tā man te sanāca tikt pie jaunas dzīvesvietas - ātri un nesāpīgi. Pavisam negaidīti. Sīkāk visu aprakstīšu rīt, tagad jādodas pagulēt, lai no rīta rokas nenokrīt aiz noguruma... pārvākšanās ir sasodīti enerģiju noārdoša nodarbe.

Brīvdienas, 2. daļa

Miegs un Pasaules Čempionāts futbolā ir vainojami pie mana slinkuma, tā jau es rakstītu rakstu ik pa stundai! Starp citu, ja arī rodas vēlme puskvalitatīvi nožņaugt pāris stundas iz dienas, tad to var izdarīt te vai te. Iesaku.

Atskatoties uz svētdienu - pēc laiskās svētdienas izgulēšanās un nepieredzētās skype videokonferenču intensitātes, nolēmām tomēr doties uz Hortenu. Tur notika Roberta Adamsa fotogrāfiju izstādes atklāšana, kas automātiski nozīmē brīvbiļeti. Arī Ivo, Žeņa un mazais Maikls mums pievienojās. Jāsaka, ka biju ļoti apmierināts, ka beidzot, pirmo reizi Norvēģijā, aizgāju uz muzeju/izstādi/galeriju. Man bija beidzot jāaiziet kaut kur, kas kaut cik saistīts ar kultūru, citādi te sēžot lauka vidū var galīgi par tupeni palikt... poliski šādu procesu sauc par "odchamić się" un es ceru, ka ko līdzīgu es atkārtošu tuvākajā laikā. Vistuvāk sirdij man piekļāvās ekspozīcija ar nosaukumu "āboļkoki", pagalam pēc latvju lauku ainavas izskatījās, smeldzīti uzsita.

Vēlāk, pastaigājoties saulainajā dienā, uzgājām moliņu, uz kura tad arī piesēdām un labi pavadījām laiku dzeot tēju un baudot dažādas konfektes. Biju pats sev devis izaicinājumu nobildēt zvirbuli. Pēc padsmit minūšu medīšanas, viena bilde izdevās tīri ēdama. Grūtuma pakāpe bija vēl lielāka, jo objektīvs Roberta fotoaparātam bija uzlikts tāds, ka tas spēj nofokusēt priekšmetus, kas neatrodas tālāk par kādiem trim metriem. Pielien nu zvirbulim klāt ar lielu, melnu verķi rokā. Es pat izliku konfekšu kriksīšus, lai tos neģēļus pievilinātu.



Pa šīm pāris dienām esmu pamazām savedis lietošanas kārtībā Elīzas velosipēdu, kuu atradu pavasarī, tā ka varēsim vizināties apkāt, kad pēc nu jau būtībā trim dienām viņa atlidos... bet es jau nemaz neskaitu.

Šodien rosīga diena mājā, Andris un Jānis pārvācās uz citu māju un viņu vietā atnāca Pēteris ar sievu, mazuli, sievasmāti un sievasbrāli. Jopojām tiek kravātas un jaunajās vietās saliktas mantas, ēdiens un dažādi sadzīvei nepieciešami priekšmeti. Es ar biju rosīgs. Aizbraucām uz šrotu, kur es dabūju detaļu, kuru iemontējis Skočitā, panācu, ka degvielas tvertnes vāciņš beidzot atkal aizslēdzas līdz ar durvīm, kad nospiež signalizācijas pogu. Viena maza uzvara!

Rītdien ir sasaukta sapulce ofisā visiem, kuriem ir latviešu līgums. neviens nezin, par ko īsti tā sapulce būs... varbūt smird pēc deguma. Nu neko, rīt redzēs, nav ko tur zīlēt ;)

Brīvdienas, 1. daļa

Necenšoties pārtapt par "Roberts Norvēģijā", tomēr pastāstīšu par centrālo nedēļas nogales notikumu. Roberts iegādājās no Ulda Golfu. Džimmijs tagad ir nosēdināts uz rezervistu soliņa. Pat viņa jaunais akumulators ir pārlikts Golfā, kuram gan šobrīd vēl nav iesaukas - tā ir jānopelna. Ļoti ceru, ka iesauka parādīsies tā labo īpašību dēļ.

Tātad, lai izmēģinātu Golfu, sestdien nolēmām doties uz jau pazīstamo Trollsvann, kur mums ir palikušas vēl daudzas neizstaigātas takas un neiekarotas virsotnes. Pat lietainais laiks, kas apņēmis Vestfoldu nu jau veselu nedēļu no vietas (te nu bija saulainākais Norvēģijas reģions), mūs no nodomiem neatturēja. Gluži pretēji, varējām ar labpatiku baudīt visas tās burvīgās smaržas, kuras lietus aktivizēja meža plašumos. Tas, ka atklājām neaprakstāmi lielu pļavu ar melleņu stādiem, kas sniedzas līdz ceļgaliem, nozīmēja to, ka mūsu bīkses bija izmirkušas tieši līdz ceļgaliem. Robertam sanāca ieberzties dubultā, jo viņš bija salicis bikšu galus zābaku atlokos. Šāda konstrukcija kalpoja kā piltuve un viņa goroteksi pavisam neilgā laikā jestri žļurkstēja ar kādu puslitru ūdens katrā. Šajā pārgājienā atklājām vairākas uguskura vietas, "iekarojām" virsotni un uzgājām vairākas vietas, no kurām paveras pasakaini skati visapkārt. Es jutos gandarīts, ka izvilkāmies ārā uz vakara pusi, nevis nosēdējām dīvānā, skatoties Pasaules Čempionātu futbolā. Ak jā, melleņu vietu esam piefiksējuši un ceram turp doties uz izēšanās kūri, kad ogas nogatavosies.

Atpakaļceļā nolēmām (Golfa testēšanas nolūkos) izmest mazu, kā mums tajā brīdī likās, līkumu un apskatīt naksnīgo Hofu. Līkumojot pa x nozīmes ceļiem un celiņiem, kā arī vairākkārtīgi mainot starpposmus vainagojošās apdzīvotās vietas, pēc kāda laika mēs jau sākām šaubīties, vai Hofa vispār ir sasniedzama. Radās šķietamība, ka tā ir mirāža, pilsēta, par kuru visi zin, pat izliek ceļazīmes, bet tomēr neviens turp tā īsti nevar tikt. Domāju, ka tikai mūsu pozitīvais, naivistiskais noskaņojums pielabināja Hofas sargātājus un tomēr mums izdevās sasniegt apsolīto zemi. Uzreiz jāsaka, ka jutāmies mazliet vīlušies, jo no milzīgas zīmes "uz centru (bultiņa pa kreisi)" līdz Hofas nomalei bija jānobrauc kādi pārsimts metri. Vienīgā, ievērības cienīgā lieta, kas tur bija atrodama, ir humpalu nodošanas konteiners. Es nelaidu garām iespēju un pastiepu savu garo roku pēc diviem maisiem. Liels bija mūsu sašutums, kad abi maisi izrādījās pilni ar sieviešu krekliem, topiņiem un vasaras kleitām... teju visiem apģērba gabaliem bija kāds puķveidīgs ornaments. Lai arī ieguvums bija labas kvalitātes, nenonēsāts, izlēmēm, ka mums gluži šīs vešiņa nepiestāvētu, tāpēc visu iebaroju atpakaļ konteinerim. Atpakaļ tikām pavisam ātri, pa E18, pa ceļam izplivinot smaržu pingvīnu no priekšējā paneļa, kuram sāka tecēt ārā šķietami vaniļas aromātu nesošais šķidrums. Tecēšana un centieni pēc iespējas ātrāk izmest agresoru, vienlaicīgi mēģinot apliet pēc iespējas vairāk lietu, tika pavadīti ar mūsu skaudriem kliedzieniem un spiedzieniem... knapi savaldīju stūri!

Svētdienas apraksts sekos pēcpusdienā, tagad mazliet jāpaguļ pēc darba.

Dūmu aizsegā

Šonakt, pabeidzis darbu, devos uz tradicionālo tējas dzeršanu ar Robertu. Noķēru viņu jau gandrīz pie pansionāta. Viņš piebrauca, izkāpa, iemeta avīzi pastkastē un tad Džimmijs ietina sevi biezā baltu dūmu mākonī. Zem motora parādījās dzeltenīga peļķe - uzvārījās. Skats jau par rubli, žēl, ka nenoreaģēju un nenobildēju to skatu. Nospriedām, ka auto ir mazliet aizvainots, ka viņš vairs nebūs nr. 1, jo šim uzdevumam Roberts iegādājas Ulda Golfu, kas, cerams, sagādās mazāk tehnisku klapatu. Mēs bijām nodomājuši pa dienu diagnosticēt tosola noplūdes vietu, bet lietainais laiks mainīja mūsu plānus, un Škoda paliks šonakt stāvam sētā. Brauksim rītdien abas rūtis ar Skočitu, kas būs viegli izdarāms - rīt var izvadāt līdz deviniem rītā.

Ik pa brīdim atrodu ko interesantu avīzēs un to nobildēju. Bet kaut kā nekad neliekas piemērots brīdis to ievietot šeit. Domāju, ka šis brīdis ir pienācis. Tad te redzami divi piemēri.

Amerikāņu sagrozītā izpratne par krievu valodu:

Aktuāla reklāma iz pagātnes (1999. gads):

Saldējums

Šodien nolēmām doties uz Coop, lai iegādātos vistiņu stilbiņus, kuriem tur "bija esot jābūt" ļoti kārdinošā cenā. Es izlēmu braukt pa mazāku un lēnāku ceļu, jo tas E18 jau ir noriebies. Rezultātā ceļš aizņēma vairāk laika, toties priecēja ar jaukiem skatiem pa logu, kas vēl tīkamāks veidojās patīkamās mūzikas izvēles rezultātā.

Coopā kurdi un pakistānieši jau no paša rīta bija visus akcijas stilbiņus izpirkuši, tādēļ paņēmām citus stilbiņus arī par labu cena. Tā vismaz mums šķita, līdz iemetām aci čekā un sapratām, ka esam tos 2 kg nopirkuši par septiņiem latiem. Pūstošie kapitālisti ir vainīgi pie tā, ka ne īpaši cītīgi lasam nosaukumus pie cenām, kuras ir virs produktiem! Nodomājām ieiet atpakaļ veikalā un pārliecināties, vai tik tā nebija kasieres kļūda. Nebija gan, toties akcijas stilbiņu jaunā porcija tieši tika piegādāta un krauta saldētavā. Tā nu mums tagad kopā ir astoņi kilogrami vistu stilbiņu par apmēram 16 latiem. Beigās sanāca tīri labs darījums. Saldētava mājās nu ir pilna līdz ūkai.

Pēc darījuma, kurā labi ietaupījām, nolēmām iztērēt mazliet naudas un palutinājām sevi ar konusveidīgu saldejūmu, kas izviļāts spainītī pilnā ar kakao. Pasakaini! Un kas priecēja visvairāk - saldējums bija iespiests līdz pat pašam vafeļu konusa galam.

Atpakaļceļā apskatijām Sandefjoras šrotu, kur cerējām atrast šādas tādas detaļas Roberta Škodai, lai novērstu degvielas pilēšanu uz izplūdes kolektora. Tomēr nekā tur nebija ņemama. Labi, ka Robim ir milzīgs dzēšamais aparāts bagāžniekā.

Ar labi padarīta darba sajūtu atplīsu līdz tiku pamodināts uz picas ēšanu. Tagad, ar pilnu vēderu varu doties pie miera. Sasodīts... zobu pastu veikalā aizmirsām nopirkt.

Eskimosu sildītājs

Jā, Marekam taisnība, kopumā man klājas tīri interesanti! Ar nosacījumu, ka kustos un darbojos. Šodien, piemēram, kustējos daudz, šī vārda tiešajā nozīmē.

Pēc darba nevarēju aizmigt, jo gaidīju ziņu no Elīzas par autoskolas teorijas eksāmena rezultātu. Prieks bija liels, kad spiedzošā balsī man tika paziņots, ka eksis nokārtots bez nevienas kļūdas! Super! Miegs ar nekļūdīgi bija vējā, tāpēc piesēdos pie datora. Blandoties virtuālajā realitātē, netīšām attapos spēlējam Civilazation IV kaut kādu a'ļa vēsturisku kvestu... baigais sviests, tā ir laika lēna žņaugšana - pie sevis nodomāju. Tieši tajā bridī pie viesistabas loga piegāja Zita (Andra sieva) un, vēršot skatienu lielo siltumnīcu virzienā, noteica "būtu forši iziet pastaigā". "Ejam!" no manis izleca kā izbadējusies blusa. Tā nu mēs pastaigājoties aizrunājāmies līdz pat ezeram, kas redzams krietnu gabalu aiz Semas, braucot uz Torpu. Kopā pieveicot apmēram 10 kilometrus, noskaidrojām ka nebūt nav tā, ka visi ceļi šajā naftas valstī ir savienoti... vismaz viens beidzas pret žogu ar elektrisko ganu.

Īsa atpūta un ķērāmies pie vecā ledusskapja nomaiņas pret "jauno" atrasto. Plaukti un plauktiņu tika rūpīgi sadalīti uz pusēm ar Elvisu. Visi palika apmierināti. Un nu mums ir diezgan šiks leduskapis, kurš pārmaiņus pēc arī veic savu funkciju, nevis saldē un kausē vienlaicīgi. Bildēs uzskatāmi redzams pirms (brūnais) un pēc (sudrabainais):


Pie viena arī veco kasti aizvedām uz konteineriem, moš kādam vēl noderēs! Pa ceļam iegādājāmies zemeņu ievārījumu un arbūzu (6,90 kronas/kg!!! no Brazīlijas, bez sēkliņām, salds pēc vella) un apciemojām pasta nodaļu Semā, kur Robim atnāca Jebeja sūtījums no Honkongas. Tur viņi saprot, ko nozīmē ailīte "dāvinājums"... mēs nospriedām, ka viņi būtu gatavi ieķeksēt ailīti ar da jebkādu uzrakstu, ka tik varētu vairāk notirgot! Tā lūk ir štelle, tas ir bizness! Amīšiem būtu jāpamācās.

Diemžēl troļļus es neesmu redzējis, Artūr... vismaz tā man šķiet, jo es jau tā īsti nezinu, kā tiem jāizskatās. Iespējams tie šobrīd sastopami melnu, milzīgu bezčaulas gliemežu veidolā. To te ir ka biezs, pa nakti jāuzmanās, kur kāju liec... var nojaukties kā uz banānu mizas. Ja nu pieņemam, ka tie ir troļļi, tad jāsaka, ka esmu vairākus redzējis.

Pa apli

Šodien parunāju skypā ar Mareku un viņš apstiprināja manas bažas par to, ka es sāku ieciklēties savā stāstāmajā. Tādēļ mēģināšu piesaistīt Jūs, dārgie lasītāji, tapšanas procesam. Jums NOTEIKTI ir jautājumi par un ap Norvēģiju, iespējams par sadzīvi, dabu, vietējiem paradumiem, vai kaut vai par to, vai esmu redzējis troļļus. Droši jautājiet (komentāru sadaļā) un es centīšos pēc iespējas godprātīgāk atbildēt uz tiem.

Weekend

Piektdien no Dānijas ar autobusu atbrauca Krišijs. Uzreiz ķerāmies vērsim pie ragiem un, paķēruši velosipēdus, devāmies izbraucienā pa mums tuvējo Tonsbergas apkārtni. Pabizinājāmies pa meža takām, iegriezāmies hipodromā un apmeklējām putnu vērošanas torni, ko Roberts nesen atklāja. Klausījāmies vidējo un garo viļņu radio un beaudījām naksnīgo noskaņu, vērojot bariņu ar govīm/vēršiem, kuri konsumēja lekno putnu rezervāta piekrastes zāli. Ja labi ieklausījās, varēja dzirdēt, kā tās plūc zāles kušķus un tos žļembā pa muti.

Diezgan ļoģiski, ka nākošajā rītā mums bija grūtības pamosties, kas gan bija jādara, jo no Skienas atbrauca Jolanta ar lietuviešu draudzeni Neliju. Sagatavojām termosus un paēdienu un devāmies uz Oslo, kur notika koncertu diena. Pa visu pilsētu bija izkaisītas 30 skatuves un skatuvītes, no kurām pilsētniekus un viesus izklaidēja dažnedažādu mūzikas stilu pārstāvji. Tānu mēs vazājāmies pa pilsētu, piestājot pie dažādām skatuvēm, ēdot saldējumu un ik pa brīdim atpūšoties kādā no daudzajiem parkiem. Interesanti ir pavērot, kāda šeit ir cilvēku daudzveidība un ne jau tikai rasu un tautību ziņā. Cik ļoti daudzveidīgi, krāsaini un nepiespiesti labdabīgi. To visvairāk izbaudījām, pavadot kādu pusotru stundu pie regeja mūzikas telts. Puspliki bērni skraida starp uzkalniņā izgūlušajiem dzīves baudītājiem. Kāds kaut ko grillē, citi uzspēlē kādu spēli, dažs uzdejo, pasildās saulītē, tam visam pa vidu melnā tērptas tantes ar melniem lakatiem ap galvu, lavās caur šo pūli, vācot tukšas pudeles un skārdenes plastmasas maisos.


Braucot mājās, nu jau tradicionāli, piestājām lētajā degvielas uzpildes stacijā un piegāzām pilnu bāku un kanistru ar degvielu. Kas priecē. Nepriecē gan tas uzsistais disks, kura neproporcionalitāti varēja izjust īpaši skaudri sasniedzot noteiktu pārvietošanās ātrumu.

Semā bijām nu jau saulei rietot, kas šajā gadalaikā nozīmē ļoti vēlu. Tas gan mūs neatturēja no mūsu plāna doties zaļumos. Fiksi sakravājāmies, atstājām Neliju gulēt mājās un četratā virzījāmies Troļļūdens virzienā. Turpceļš bija ļoti raits, jo tumsā labi redzams, vai kāds brauc pretī, līdz ar to varēju mazliet ātrāk ņemt pagriezienus virzoties pa plašākām trajektorijām. Tikuši līdz stāvvietai, appaunojāmies un uzsākām kāpienu kalnā tumsas aizsegā. Nogurums pa dienu bija pamatīgi sakrājies, tādēļ virsotni sasniedzām ar pāris atpūtas pauzītēm. Ugunskurs netika kurināts, tā vietā patvarstījām radio viļņus, paklausījāmies klusumā un ieturējām vakariņas. Pēc pāris aliņiem biju gatavs doties pie miera, ko arī zdarīju, sapaunojoties tā, ka ārā bija tikai mute. Tas gan neatturēja vienu odu no veiksmīga mēģinājuma iekost man lūpā. Malacis! Vienīgā vilšanās bija Robertam, kurš no izvēlētā guļammaisa pārvalka izvilka... 11 mutes dvieļus (situāciju izglāba līdzi paķertā sega). Kopumā pirmā nakts pavadīta zem mākonīša šosezon bija burvīga, rīts sagaidīja ar burvīgiem skatiem visapkārt un saulīti, kas patīkami sildīja.

Tomēr mums nācās ātri evakuēties, jo bija jāpaspēj Krišiju aizvest uz prāmi Hortenā. Pēc Hortenas, braucot uz māju, migām ciet ar Robertu, tāpēc nolēmām iet gulēt. Spēcinošais miegs ilga līdz astoņiem vakarā, kas nav nemaz tiks slikti, ja ņem vērā daudzos notikumus, kuri norisinājās iepriekšējā dienā! Fantastisko dienu noslēdžam ēdot pudiņu, piekožot papaijas gabaliņus. Jādomā, ka šādi pavadīta nedēļas nogale dos daudz spēka nākamajai darba nedēļai.

Miedziņš nāk

Šodien pēc darba paēdu un malziet pasēdēju pie TV, lai tas apēstais sagremojas. Kad jutos gana gremojis, tad ievēlos gultā un saldi aizmigu. Pāris reizes Roberts mani mēģināja pamodināt, bet to es atceros kā pa sapņiem. Pamodos pats pulksten pus septiņos vakarā... diena izmesta, varētu nodomāt. Tomēr paguvu vēl dažas lietas izdarīt.

Nomazgāju nost putnu pļūtījumus, kuri, precīzos pikējošos uzbrukumos, biezā slānī tika noklāti pāri pusei Skočitas kapota. Brrr. Beidzot pielēju motoreļļu, par ko nu jau nedēļu atceros tad, kad esmu ticis pie pirmās pastkastes un aizmirstu, kad esmu iemetis pēdējo avīzi. Pēc šī varonīgā akta aizdiebu uz veikalu, lai pagatavotu atsaldēto prāmja vistas gaļu. Rezutlātā varēsim ēst gaļas ēdienus vēl pāris dienas, arī Krišijam (kurš rītdien atbrauks ciemos no Dānijas) tiks šis prieks!

Patiesi nezinu, kas ar mani notiek, ka tik daudz guļu. It kā jau fiziski jūtos labi, bet šādā veidā izredzes produktīvi pavadīt dienu ir diezgan mazas. Varbūt būs jānopērk lielāks modinātājs? Laikam jau nē, tas viss ir atkarīgs no paša nostādījuma - gribēšu tiešām laicīgi pamosties, tad arī pamodīšos.

Un saldajā ēdienā Mareka atrastais video, kur norvēģi paši sevi izskaidro. Man jau patika.

Balansēšana

Šonakt gribēju vēl noķert kādu asarīti, tāpēc, tā pat kā vakar, devos veiksmes meklējumos. Piecu minūšu rezultāts ir viens asaris un... zudībā gājis melnais rotiņš. Tā ka jāsāk pārdomāt, kā tikt pie jauniem tumšajiem rotiņiem. Nu nekas, arī dažreiz ūdens dieviem jāziedo kāds spīgulītis.

Pēc darba centos negulēt, pa to laiku forši parunāju caur skype ar Elīzu, Mareku un arī Edgaru. Žēl, ka Marekam tas Leonardo projekts izgāzās... biju jau izdomajis, ka braukšu uz Vroclavu ciemos.

Ap vieniem sarunāju ar Ivo, ka aizvedīsim manus lietos diskus nobalansēt ap pulksten četriem. Sapratu, ka esmu tik noguris, ka pirms skrūvēt tos riteņus nost, ir jāpaguļ. Protams, pusotra stundiņa pārvērtās vissaldākajā gulēšanā trīs stundu garumā... es pat pa sapņiem redzēju, kā skrūvēju nost riteņus! Tā nu sanāca mērkaķa ātrumā pēc pamošanās skrūvēt domkratu. Divdesmit latu un man maksāja nobalansēt un uzzināt, ka tomēr viens disks ir uzsists. To uzliku aimugurē un tagad būtībā auto ir patīkami plūdena gaita. Problemo solvo!

Nakts aizsegā

Pa dienu atgriezos nozieguma vietā un atskatījos uz nakts lielāko notikumu:

Šī diena zīmīga arī ar to, ka manai Skočitai, papildus tehniskajai apskatei ir beigusies arī OCTA. Tā nu mēs te dzīvojam. Pateicoties Uldim Dumpim (lūdzu nejaukt ar aktieri, jo šis ir mūsu oriģinālais pastnieku Uldis Dumpis), beidzot sapratu, kas vainojams pie lielās klaboņas priekšējā kreisajā piekarē, braucot pa bedrēm - stabilizatora atsaite. Kas būs protams jānomaina, tomēr ne tik degoši, lai uzreiz skrietu uz Biltemu pēc jaunām detaļām. Labojam mēs pēc iespējas paši savus auto. Ziemā ar Ivo palīdzību, sniegā sēžot, nomainījām auzmugurējo bremžu suportu manam auto. Bremzes (it īpaši rikasbremze) šinī darbā jāuztur pēc iespējas labākā stāvoklī, jo, ticiet man, tas ir ļoti nepatīkami, ja auto pats sāk ripot no kalna lejā... ir gadījies piedzīvot - jau divas reizes (tik ātri skrējis, kā tad, es savu mūžu neesmu).