2011-04-26

+/_

Nule kā saskaitījām pozitīvās domas un negatīvās. Ko lai saka, laikam esmu nepiepildāms. Vienmēr gribas ko jaunu, ie kam runa nav par jaunu vešiņu vai grabulīti.

Veselas piecas dienas (lieldienu brīvdienas) pavadījām pie Māra Vācijā. Es tā atpūties nebiju sen. Viss pilnīgbā mani sajūsmināja un pabaroja izsalkumu pēc atpūtas. Jāsaka, ka man sagribējās pārvākties uz Vācijas dienvidrietumiem. Es gan apzinos, ka šī vēlme ir mirkļa vājums, jo tik saulaini, koši, lēti, ar vēstures bagāti Norvēģijā nav. Tomēr tagad sākt vēl vācu valodu apgūt no nulles būtu krietni par daudz! Un nav jau nemaz tik slikti šeit, kā jau teicu, mirkļa vājums.

Šajā avīžpuiku darbā palikušas vien četras naktis! Es cīnos ar ienaidu, lai sevi nesaēstu no iekšienes. Man patiesi un no sirds ir apnicis šis darbs... divas ziemas man liekas pagalam gana esam. Tā ka došos jaunās avantūrās, iespējams ar ne tik stabilu algas lapu, bet vismaz kaut kādu pārmaiņu, ļoti ceru, ka uz labu.

2011-01-27

Ņam, ņam.

Nedēļas nogale pagāja diezgan jautri, kopā ar Māri. Atklājām jaunu nodarbi - pīļu barošanu. Tās vietējās ir tik izbadējušās, ka pakaļ maizes gabalam gatavas ar ieskrējienu uz vēdera mesties un šļūkt pa ledu. Domāju, ka šī nodarbe būs jāatkārto.

Papildus tikām pie dažādiem Rietumeiropas gardumiem, tai skaitā vienas desas, kuras aromāts, ar kuru piepildījās ne tikai ledusskapis, līdzinājās, citējot Elīzu, "Kā divas nedēļas no kājas nenoņemtas zeķes". Bet nu garšas kvalitāte šim izstrādājumam bija nevainojama! Kāru muti to notiesājām.



Vēl es īpašam mirklim pietaupu Foie Gras, kas iedarbina manas garšu kārpiņas tikai padomājot par šo baudpilno atkalapvienošanās brīdi tuvējā nākotnē. Ko lai saka - aknu pastētes ir mana vājība.... un šī konkrētā pastēte ir šobrīd mana favorīte. Kopumā dažreiz uzrodas vēlme pievilkt Vāciju pie Norvēģijas krastiem un dzīvot tās tuvumā, lai varētu uz turieni braukt iepirkties. Šāds salikums noteikti pārspētu Zviedrijas piedāvājumu. Man pēdējā laikā ir kulinārie sapņi un pusnomoda fantāzijas. Doma par lētu un daudzveidīgu pārtiku, neskaitāmiem vīniem par pieejamu cenu dažreiz liek man sev pieskarties.

Vēl esmu neizsakāmi laimīgs par Mareka jauno darbu! Mums jau pašiem te arī šis tas briest, bet par to gan mazliet vēlāk, kad viss saliksies pa pluktiņiem.

2011-01-11

Labrīt!

Ak jēl, atvaļinājums sanāca tāds pagarš, ko lai saka - laikam dzīve kā atvaļinājums, ka pat nepamanu, ka brīvās dienas palikušas krietni aiz tiem kalniem, kurus vasarā apmeklējām visnotaļ jautrā kompānijā. Ir apskatīti ūdenskritumi, ledāji un kalni. Pavizinājušies pa trīs kilometru augstumu ar pusizdilušu zobsiksnu. Ir arī dažs labs foreļotāja lepnumstāsts, ar kuru pazīmēties. Bet gan jau par to paspēšu.

Kopumā rezumē par iepriekšējo gadu - kā Ivars pirms pāris mēnešiem teica "Kā jūs esat pacēlušies". Tik tiešām, gads padevies diezgan ražīgs, pat nemaz negaidījām tādu progresu, kad devāmies šurpu tumšā decembra dienā, salikdami visu iedzīvi (tai skaitā arī mūsu puķi-ceļotāju) vienā auto. Tagad esam ievākušies savā dzīvoklī, pa kuru varam pārvietoties tik kaili, cik vēlamies un sasaukties caur neaizvērtām tualetes durvīm. Mazie dzīves prieciņi, kas ir tik patīkami. Dzīvoklis arī pavēris iespēju uzņemt viesus, ko arī aktīvi esam izmantojuši. Nav bijis mēnesis, kad pie mums vismaz viens viesis nepaciemotos. Mūsu viesistaba un, apvienošanas kārtībā, arī veļas žāvētava ir gana plaša lai uzņemtu pat četrus viesus vienlaicīgi. Esam uzņemuši gan pavisam mazus viesus (mazā krustmeitiņa Elīza), ka arī cienījama vecuma viešņas (Babcia).

Elīza pa šo laiku ir nokārtojusi autovadītāja tiesības un esam viņu apgādājuši ar spēkratu (segvārds "Žopelis"), kuru viņa izmanto arī strādājot avīžpiegādes biznesā. Jāsaka, ka braukšanas prasmē Elīza progresējusi pamatīgi un tagad jau brauc diezgan droši. Par to liels prieks un lepnums.

Diemžēl gada nogali aizēnoja ļoti skumjš notikums. Ar zaudējumu samierināties ir grūti, bet mēs tiksim galā un baudīsim dzīvi tīri Simsona garā.

Aidā divi tūkstoši vienpadsmitajā gadā!!!

2010-07-18

Ir pienācis tas brīdis, kad varu pateikt ATVAĻINĀJUMS! DOdamies apceļot Norvēģiju, brauksim līdz ledājam tuvējam. Tā ka uz nedēļu pusotru būšu prom. Pēc tam sekos ceļojuma un tuvāko notikumu izklāsts!

Saldajam ēdienam notikums iz pēdējās darba dienas pirms atvaļinājuma:


2010-07-12

Mareka zvaigznājā

Super! Bračka ciemos! Mēs reāli labi pavadam laiku. Neproduktīvai slinkošanai tiek atvēlēts teju nekas, jo bez mitas ar kaut ko nodarbojamies, kaut kur dodamies. Esam pabijuši gan Verdens Endē (Pasaules gals - jau agrāk esmu to aprakstījis), Åsgårdstrand, kas izrādījās esam arī Munka dzimtā pilsēta, kurā ik uz soļa centāmies saskatīt viņa pēdas. Nav jau brīnums, ka tādā vietā (mēs to nosaucām par Mazo Kuldīgu) rodas iedvesma radīt mākslasdarbus! Piestājām pie senā vikingu kurgāna, kur, papildus vēstures malkam, arī pielasījām mazliet vīgriežu (iespējams turp šodien dosimies lasīt arī Ivančaju, kā mēs to saucam). Vēl bijām ciemos Noterojas mājā, kur Brigita pacienāja mūs ar neaprakstāmi gardu dārzeņu krēmzupu. Tādu varētu ēst katru dienu! Starp citu, kad esam kojās, mēs esam pasākuši ēst ārā. Tā ir daudz patīkamāk baudīt maltīti, plus bieži vien izveidojas pasēdēšana jautrā kompānijā, jo kāds vienmēr pievienojas!

Esam bijuši pamakšķerēt, Mareks noķēra maziņu līdaciņu, kuru palaidām vaļā. Tajā pašā rītā, pēc darba aizbraucām pagulēt svaigā gaisā. Iegriezāmies meža ceļā un, atraduši jauku pļaviņu, izritinājām tepiķīšus un ieritinājāmies guļammaisos. Ļoti feina nodarbe, ja neskaita odus (kuru te nav nemaz tik daudz, ja ņem vērā Latvijas pieredzi). Turpinot dabas tēmu, lielākā barā aizbraucām uz Troļļūdeni, kur panašķojāmies ar mellenēm. Pēc tam mēs ar Mareku divatā palikām tur pat uz nakti. Nometnei izvēlējāmies vienu virsotni, kur klints iedobumā sakūrām nelielu ugunskuru, kas līdz ar līdzpaņemto vīnu patīkami sildīja. Saulei austot nolēmām pamakšķerēt ezerā, kas nenesa rezultātu, tāpēc ļāvos pierunāties nopeldēties. Man jau likās, ka tādā ezerā ir pagalam auksti, tomēr biju pārsteigts, ka ūdens ir silts ne vien piecu centimetru slānī pie ūdens virsmas! Pelde kā vannā un to saku es - diezgan salīgs cilvēks!

Papildus mans prāts ir nodarbināts, cenšoties atrast veidu kā pēc iespējas lētāk tikt pie krāsām, ar kurām nokrāsot sienas dzīvoklī. Jā vienošanās ar īpašnieku tika panākta un jau ar augusta vidu varam ievākties. Tiesa, atslēgas es dabūšu jau tuvākajās dienās, lai varētu savest mājvietu kārtībā un jau sameklēt plīti, ledusskapi un veļasmašīnu, ko tur uzreiz ielikt. Tā ka domāju, ka šī būs darbīga nedēļa.

2010-07-01

Gulašs

Tik daudz kas iekrājies ko stāstīt, ka ar katru dienu arvien grūtāk uzsākt rakstīt - tā nu iekrājas vēl vairāk un grūtuma pakāpe palielinās. Acīm redzot, man patīk lieli "izaicinājumi", kā to tagad ir populāri teikt.

Jāņus nosvinējām ļoti feini, pie jūras ar grillu, kurš aizvietoja ugunskuru, un jautru kompāniju. "loti patīkami nosvinēti svētki. Pa šo laiku esam paspējuši doties vairākos pārgājienos, esmu nomainījis Skočitai stabilizatora atsaites (divu, grūti pieejamā vietā esošu skrūvju noņemšana ar metāla zāģīša asmeni man kopumā aizņēma sešas stundas), bet nu pūles atmaksājās, jo tagad, bedrēs braucot, nekas neklab.

Kamēr Elīza bija šeit, aizšāvām uz Skien pie Jolantas, kā ieganstu izmantojot vēlmi apskatīt Elīzas potenciālo auto (2002 gada Opel Astra). Pēc nostāstiem man jau likās, ka tur ir vairāk rūsas, kā krāsas, bet realitāte mani ļoti patīkami pārsteidza! Laikam būs jāņem. Tā nu sagadījās, ka pie Jolas tieši tajā pašā laikā viesojās Māris, kurš savu mājvietu šobrīd atradis vāczemē. Tā nu mēs ātri atradām kopēju valodu un jautrā četrotne varēja doties ekspedīcijā ar nakšņošanu uz Jolantas mājvietai tuvējo ezeru. Manu sirdi priecēja fakts, ka piedzīvojuma biedri neprotestēja pret ugunskuru, kas, jāatzīstas, ir mana vājība. Tā nu es apmierināju savas piromāna tieksmes sakurot, lai arī nelielu, bet tomēr ugunskuru. Māra sagādātā Grasowka (Zubrowkas eksporta versija) sildīja papildus, kā arī raisīja mēli. Es tik daudz sen nebiju runājis, tā ka pat dažreiz elpa aizcirtās. Laikam bija sakrājusies vēlme parunāt. Man ļoti patika šī nedēļas nogale.

Jaunumi dzīvojamo platību dārziņā. Roberts ir atradis sev dzīvokli mansardā, trešajā stāvā, tieši virs Elvisa ar famīliju. Tā nu ir iegadījies, ka rīt dodos runāt ar mājas īpašnieku (kurš, kā sagadās, ir viens no mūsu firmas priekšniekiem) par īres nosacījumiem dzīvoklim pirmajā stāvā, kas atrodas tieši zem Elvisa dzīvokļa. Šobrīd sanāk ar naudām tā, ka baigi jāmanevrē, tāpēc es ceru, ka saimniekam nebūs iebildumu pret manu piedāvājumu. Izskatās sakarīgs un tāds, kas izprot situāciju. Tuvākās dienas rādīs, varbūt ar Elīzu tiksim pie sava dzīvokļa!

Rītdiena arī zīmīga ar to, ka divpadsmitos lidostā sagaidīšu Mareku! Beidzot varēsim kopā pavadīt veselu nedēļu. Jau dažas idejas, ko darīsim, ir... lai arī domāju, ka neiespringsim un rīkosimies pēc tābrīža iegribām! Viss notiek, SUPER!

2010-06-22

Ping-pong shop


Pagājušo dienu svarīgāko notikumu atskatā kā pirmā pozīcija minams fakts, ka mums ir ģimenes pieaugums! O jā, mums pirmdienas rītā elektro izmešanas vietā sastapām mazo, oranžo Japānīti, kurš uzreiz mums abiem iekrita sirdī un nolēmām viņu adoptēt. Tas ir neliels, pārnēsājams televizors, kura formas nevienu neatstāj vienaldzīgu un pilda telpu ar smaidiem. Dienu pastāvējis istabā un atbrīvojies no kondensāta, teļuks parādīja, ka nav tikai smukumlieta, bet arī pilntiesīgs, strādājošs televizors!


Ak jā, vakar nolēmām nostiprināt Elīzas velobraukšanas prasmes un devāmies vjetnamiešu veikala meklējumos mūsu velosipēdu sedlos. Tur vēlējāmies iegādāties karija mērci, lai iemarinētu vistu kājiņas trešdien paredzētajā Jāņošanas pasākuma (pa dienu tiks svinēts, jo naktī jau jāstrādā). Veikalā atradām gan kariju, gan arī tādu dažnedažādu produktu izvēli, ka nosolījāmies turp regulāri iegriezties, kad pelnīsim vismaz divtik, cik tagad. Acis jau skrēja pa plauktiem, raisot siekalas mutē ka traks. Kopumā Ližuks jau pavisam feini brauc, lai arī dažreiz nedroši jūtas kustīgākos ceļa posmos, tomēr jau arvien biežāk parādās smaids sejā.


Otrdien vakarā paķērām ciema kukuļus un devāmies pie Anu, kura mūs uzaicināja uz pasēdēšanu pie viņas ciemos. Neskatoties uz apmākušos laiku, mēs tomēr baudījām grilētās desiņas, kuras eleganti pārta karstajos suņos, ārā. Varēja manīt, ka esam vienīgie, kuri iznesuši ēdienu uz terasi, jo šķietami visas rajona kaijas bija salidojušas un gaidīja kādu izdevīgu brīdi, lai paķertu kādu kumosu. Mums pievienojās arī Vaira ar Cīparu un mēs ļoti feini pavadījām vakaru, tā ka mājās bijām ap divpadsmitiem un miegam atlika vien divas stundas pirms darba. Tāpēc nu gan dodamies pie miera, lai varētu kārtīgi nolīgot pie ezera starp Semu un Torpu.

Līgo, Līgo, mani mīļie!!!