Lēcējs

Pārtulkojis tulkojamo, attapos, ka man ir palikušas divdesmit minūtes līdz brīdim, kad jāmostas uz darbu. Tik īsa snauda būtu padarījusi mani pilnīgi rīcības nespējīgu, tāpēc nolēmu palikt nomodā līdz darba beigām. Tā bija viena no garākajām darba dienām pēdējā laikā. Papildus nogurumam, "palīgā" nāca vesels lērums dažādu žurnālu un divas reklāmas. Mierīgi iekrāvos un lēnā garā izbraucu rūti. Atgriezies mājās, uzreiz iekritu gultā un aizmigu ciešu miegu līdz pat četriem dienā. Svētīgs miegs. Bet būs vien jāsāk organizēt dienas režīms, citādi lielāko dienas daļu noguļu, kas nav labi.

Ak jā, šonakt sanāca gandrīz frontāli saskrieties ar stirnu. Tieši griezos aiz stūra, kad pamanīju, ka visrū pilnā ātrumā skrien stirna. Viņa noreaģēja ātrāk un pārleca pāri kapotam pa diagonāli, piezemejoties tieši pie atvērtā loga, man blakus. Un, balto dibenu grozīdama, iemuka iekšā biezoknī. Pēc šī histēriski smējos kādu brīdi, kamēr atguvos.

Pirmā lieta, ko pamostoties uzzināji, bija atskaite par tiem, kuriem slimība ir pieķērusies un kuriem nē. Divi upuri. Bet es gan slimot negrasos un centīšos pie tā arī pieturēties. Tūlīt ēdīšu biezpiena un putukrējuma saldo ēdienu ar ķīseli. Un došos pie miega.

Rītdien ap desmitiem pie mums ierodas Jolanta un tad kopā dodamies uz Oslo uz visu dienu. Ceru uzņemt daudz jaunu iespaidu, jo Oslo pagājušo reizi redzēju pa nakti. Arī Ivars tiks apciemots. Tas viss rītdien - ar nepacietību to gaidu!

Īsi

Šobrīd sēžu un tulkoju vienu tekstiņu par poļu teātri un nevaru saprast, vai mani velk uz vēmienu, vai tas ir manas fantāzijas auglis.

Tulkoju es Mareka bakalaura darba pielikumu, kas noteikti šodien jāpabeidz. Man būs gara nakts - tā man šķiet.

Par to slikto dūšu es satraucos, jo Žeņa atlidoja ar Maiklu no Vāczemes ar kaut kādu vēdera vīrusu... daži te, gudru seju savilkuši, saka, ka tas ir Rota vīruss. Mazais visu rītu pavadīja brēcot un pļūtījot bez apstājas. Nu un uz vakaru viņam pievienojās Žeņa. Ak jēl, ik pa 10 minūtēm pabizo garām uz tualeti ar roku aizspiežot muti. Jāatzīmē, ka ar katru reizi skrien arvien lēnāk un ar arvien zaļāku sejas izteiksmi. Vai tas pielips man? To rādīs laiks. Katrā ziņā tas var izvērsties par vismājas lazareti. Jāatzīmē, ka es ceru uz to labāko, jo es negribu vēl reizi skatīt sejā vakar noķerto un šodien gardi notiesāto līdaku. Mnjam.

Igauniski Līdaka ir Aug

Vakar man ar Elvisu sanāca tādas kā derības par to, vai ir iespējams iekraut visus manus TB (Tonsberg Blad - vietējā avīzele) priekšējā pasažiera vietā. Elvisam tas likās neiespējami, jo trešdienās ir TB "full delivery" (jāpiegādā ikvienā pastkastītē savā rūtī, tieši tulkojot sanāk "muļķu devilērija"). Gardi smejot uzkrāvu pēdējo avīzi, jo misija tika izpildīta:


Diemžēl, Elviss joprojām guļ, līdz ar to triumfēšu rītdien! Ak jā, jau kādu laiku centos dabūt trešdienas piekabes bildi, tad nu beidzot šodien Vaira pēc "man jāspiež tas uzskočotais papīrītis, ja?" notvēra šādu kadru:


Pēcpusdienā, man bija teju divas stundas gara videosarunu sesija ar tēti un vēlāk komandu "Elīza, Kristaps un Trusis". Īpašs prieks un gandarījums parādījās, kad Kristapam izskaidrojām ka ir diezgan izteikta saistība monitoram ar video kameru. Vēlāk, kamēr Elīza runāja pa telefonu, mazais, piebāzis degunu kamerai, man atstāstīja pēdējā laika notikumus, čalodams kā kalnu strautiņš.

Pēc video sesijas nolēmām ar Ivo aizšaut pamakšķerēt līdakas. Pēc neilga brauciena bijām jau uz vietas un, ignorējot uz blakus lauka strādājošo traktoristu pētošos skatienus, ķērāmies pie lietas. Pirmo stundu nelielās upītes iemītnieces neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Tomēr beigās viena ļoti izbadējusies skaistule pieķērās Ivo makšķerei. Tagad līdaciņa jau iztīrīta guļ ledusskapī, rīt mums būs gardas pusdienas. Man personīgi šī makšķerēšana izvērtās par atkokošanas dienu. Krūmu un baļķu lāsts man sekoja ik uz soļa. Vairākas reizes pamanījos iecirst upes vidū guļošā baļķi, pie tam tādā, kas guļ tieši dziļākajā vietā, kur pat ar maniem makšķernieka zābakiem nevar tikt klāt. Viena metiena laikā pietrūka pāris centimetru, lai es neaizķertu elektrības vadus. Visam kronis bija makšķeres kāta pliķis pa vaigu, kā rezultātā man pavērās skats uz manām brillēm, kuras liegā lidojumā attālinājās dzelmes virzienā. Brīnumainā kārtā makšķeraukla bija ap tām aptinusies, tāpēc es joprojām redzu, ko rakstu un kurp eju. Pēc šī piedzīvojuma nolēmu, ka pietiek šodienai ar Ivo līdaku un priecīgi devāmies mājās.

Sniega gūstā

Ja es būtu fatālists, tad varētu šo dienu pasludināt par atejā izmestu. No rīta pamostoties, konstatēju, ka ārā snieg un putina. Amizanti, bet ko lai tādā laikā iesāk? Palasīju ziņas, saliku hattrikā sastāvu, izpētīju tukšo elektronisko pastkasti. Izlasīju visas uzmundrinošās valstsvīru un ne tik valstsvīru runas sakarā ar Latvijas 20. dzimšanas dienu un un skumji pasmaidīju par Īvāna "mums jāpaliek savās vietās"... par vēlu, Dīvān, par vēlu. Bet nu daudz laimes un visu to labāko (no sirds)! Ak jā, vizuāls šīsdienas purgas paraugs:


Man jau liekas, ka pie tā aukstuma vainojams atkal tas pats Īslandes vulkāns. Mākonis atkal virzās mūsu virzienā. Ceru, ka tas apmierināsies ar Britu salām, jo man pēc sešām dienām jādodas mājup!

Šorīt izrādījās, ka esmu paspējis ielekt vasaras atvaļinājuma vilcienā kā viens no pēdējiem. Pēdējā diena esot bijusi pieteikumiem. Tagad man ir atvaļinājums no 18. līdz 27. jūlijam, kad ieplānota paceļošana pa Norvēģiju un kārtīga atpūta pie atkailinātās dabas krūtažas. Starp citu, pēc Maija norvēģu kalendārī nav NEVIENA sarkanā datuma līdz pat 25. decembrim! Toties Tūrs (priekšnieks) izrādīja negaidītu entuziasmu par mūsu nodomu ar ceļošanu, vēlāk būs jāmēģina viņu iztaujāt pēc kādām interesantām apskates vietām.

Dabas pazinēji

Pa nakti pirmo reizi izmēģināju Pideli darbam. Sadarbība izvērtās daļēji veiksmīga, līdz ar to vecās labās lapas palika pirmās vijoles statusā. Bet nu gan jau pieradīšu, arī pie nenormālā interneta lapu atvēršanas lēnuma.

Ar Ivo oficiāli noslēdzām bērzu sulu sezonu, aiztapojot pēdējo urbumu. Ceram, ka esam visu izdarījuši pareizi un nākošajā gadā nevarēs pat urbuma vietas saskatīt (lasi - urbsim pa jaunu). Tagad mūsu modrās acis sāk mest skatienus zāļu tēju virzienā. Mēs ar Ivo nevarējām sadalīt, kam ir taisnība par māllēpēm. Viņš teica, ka māllēpes ir šīs, bet es, ka šīs (attēlā pa labi). Izrādījās, ka taisnība ir abiem! Draudzība uzvarēja! Arī vīgriezes šeit augot, kā teica Roberts. Ceļmallapas (ceļteka) gan neesmu manījis, varbūt vēl nav sezona. Katrā ziņa esam sevi nolēmuši apgādāt ar dabīgām tējām.

Rītdien esmu nodomājis sarunāt vienu atvaļinājuma nedēļu jūlijā, lai apskatītu to Norvēģiju, kas ir tuvāk uz ziemeļiem. Vairāk brīvdienas vasarā neplānoju tādos apmēros. Varbūt kādu vienu, divas dienas, lai aizšautu uz kādu interesantu vietu vecajā Eiropā, ja finanses to atļaus. Bet tam jau tāds oficiāls atvaļinājums nav nepieciešams.

Fēns

Man jau pāris dienas ik pa brīdim vēdera rajonā parādās dedzinoša sajūta. Un ne jau vienkārši mazliet pasilda, bet gan tur kāds ar lodlampu tā karsē, ka liekas, ka raus uz augšu. Problēma tiek uz īsu brīdi atrisināta uzēdot jebkādu pārtiku, kas pagadās pa rokai. Vienu nakti mani izglāba Selgas cepumu paciņa, kuru, izmisumā izārdot Skočitas bagāžnieku, atradu aizkritušu aiz instrumentu kastes. Tagad divreiz dienā dzeru kaut kādu Roberta iedotu "...zolu" un tas palīdz.

Šodien taisot grilu, lai pagatavotu to, kas palika vakar pāri, atcerējos Mareka metodi par ogļu iekurināšanu ar fēnu. Tas bija tik ērti salīdzinājumā ar vakardienas kartonu, kurš bija jāvicina pus stundas garumā.

Esmu beidzot pieķēries alus etiķešu sakārtošanai. Caurskatu daudzās aploksnes ar draugu sarūpētajiem papīrīšiem un sirds siltums pārņem. Tādi brīži liek sajusties kā mājās. Darbs man te būs visai nedēļai, līdz ar to mani varēs bieži sastapt uz dīvāna, apkrautu ar etiķetēm un sapņaini smaidīgu.

Pirmais grils

Vakar vakarā sanāca tā pavēlāk aiziet gulēt, kas padarīja rīta cēlienu diezgan grūti panesamu. Bet nu, kad jau biju izlīdis no gultas, tad paēdām un aizbraucām ar Robertu izpētīt jau agrāk noskatītās upītes. Pats ceļš ir pasakains - šaurs un līkumains, kalnains un pasakaini skaistiem skatiem pārbagāts. Upē ūdens ledains un straume lika pacīnīties - tieši tas, ko vēlējos. Nevienu foreli gan nepamanījām, kaut kāda mistika, jo upes jau ideālas.
Pabraucot tālāk, atradām purvainu ezeriņu, kuram blakus ir iekārtota ugunskura vieta. Izstaigājām apkārtni (kura starp citu nosēta ar kāda liela mežalopa izkārnījumiem... mēs nospriedām, ka tas ir Leokardions vai kāds cits Norvēģu mitoloģiskais dzīvnieks) un sapratām, ka turp noteikti atgriezīsimies. Bildes ceru no Robja izdabūt rīt, tad arī kādu ievietošu.

Pēcpusdienas cēliens pagāja gatavojot gardumus grila pasākumam. Atbrauca Brigita ar Ievu un Arvi un mēs ar Ivo, Žeņu, Maiklu un Andri ļoti feini pavadījām laiku ēdot uz oglēm ceptu foreli, vistu spārniņus un "Lido stila" apceptus kartupelīšus un saldajā pagatavotās kūkas un muffinus. Jāsaka, ka pa šīm divām dienām esmu atpūties un atguvis garīgos spēkus, kas man pietiks visam mēnesim.

Šodien Elīzai bija pirmā braukšana ar instruktoru! Un viņa teica, ka iemācījusies uzsākt gaitu un apstāties. Man milzīgs prieks par to, ka mācības autoskolā norit labi. Ceru savu Ližuku samīļot pavisam drīz, nu jau palikušas tikai 10 dienas līdz lidojumam uz Rīgu.