Vakar man ar Elvisu sanāca tādas kā derības par to, vai ir iespējams iekraut visus manus TB (Tonsberg Blad - vietējā avīzele) priekšējā pasažiera vietā. Elvisam tas likās neiespējami, jo trešdienās ir TB "full delivery" (jāpiegādā ikvienā pastkastītē savā rūtī, tieši tulkojot sanāk "muļķu devilērija"). Gardi smejot uzkrāvu pēdējo avīzi, jo misija tika izpildīta:
Diemžēl, Elviss joprojām guļ, līdz ar to triumfēšu rītdien! Ak jā, jau kādu laiku centos dabūt trešdienas piekabes bildi, tad nu beidzot šodien Vaira pēc "man jāspiež tas uzskočotais papīrītis, ja?" notvēra šādu kadru:
Pēcpusdienā, man bija teju divas stundas gara videosarunu sesija ar tēti un vēlāk komandu "Elīza, Kristaps un Trusis". Īpašs prieks un gandarījums parādījās, kad Kristapam izskaidrojām ka ir diezgan izteikta saistība monitoram ar video kameru. Vēlāk, kamēr Elīza runāja pa telefonu, mazais, piebāzis degunu kamerai, man atstāstīja pēdējā laika notikumus, čalodams kā kalnu strautiņš.
Pēc video sesijas nolēmām ar Ivo aizšaut pamakšķerēt līdakas. Pēc neilga brauciena bijām jau uz vietas un, ignorējot uz blakus lauka strādājošo traktoristu pētošos s
katienus, ķērāmies pie lietas. Pirmo stundu nelielās upītes iemītnieces neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Tomēr beigās viena ļoti izbadējusies skaistule pieķērās Ivo makšķerei. Tagad līdaciņa jau iztīrīta guļ ledusskapī, rīt mums būs gardas pusdienas. Man personīgi šī makšķerēšana izvērtās par atkokošanas dienu. Krūmu un baļķu lāsts man sekoja ik uz soļa. Vairākas reizes pamanījos iecirst upes vidū guļošā baļķi, pie tam tādā, kas guļ tieši dziļākajā vietā, kur pat ar maniem makšķernieka zābakiem nevar tikt klāt. Viena metiena laikā pietrūka pāris centimetru, lai es neaizķertu elektrības vadus. Visam kronis bija makšķeres kāta pliķis pa vaigu, kā rezultātā man pavērās skats uz manām brillēm, kuras liegā lidojumā attālinājās dzelmes virzienā. Brīnumainā kārtā makšķeraukla bija ap tām aptinusies, tāpēc es joprojām redzu, ko rakstu un kurp eju. Pēc šī piedzīvojuma nolēmu, ka pietiek šodienai ar Ivo līdaku un priecīgi devāmies mājās.
Diemžēl, Elviss joprojām guļ, līdz ar to triumfēšu rītdien! Ak jā, jau kādu laiku centos dabūt trešdienas piekabes bildi, tad nu beidzot šodien Vaira pēc "man jāspiež tas uzskočotais papīrītis, ja?" notvēra šādu kadru:
Pēcpusdienā, man bija teju divas stundas gara videosarunu sesija ar tēti un vēlāk komandu "Elīza, Kristaps un Trusis". Īpašs prieks un gandarījums parādījās, kad Kristapam izskaidrojām ka ir diezgan izteikta saistība monitoram ar video kameru. Vēlāk, kamēr Elīza runāja pa telefonu, mazais, piebāzis degunu kamerai, man atstāstīja pēdējā laika notikumus, čalodams kā kalnu strautiņš.
Pēc video sesijas nolēmām ar Ivo aizšaut pamakšķerēt līdakas. Pēc neilga brauciena bijām jau uz vietas un, ignorējot uz blakus lauka strādājošo traktoristu pētošos s
katienus, ķērāmies pie lietas. Pirmo stundu nelielās upītes iemītnieces neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Tomēr beigās viena ļoti izbadējusies skaistule pieķērās Ivo makšķerei. Tagad līdaciņa jau iztīrīta guļ ledusskapī, rīt mums būs gardas pusdienas. Man personīgi šī makšķerēšana izvērtās par atkokošanas dienu. Krūmu un baļķu lāsts man sekoja ik uz soļa. Vairākas reizes pamanījos iecirst upes vidū guļošā baļķi, pie tam tādā, kas guļ tieši dziļākajā vietā, kur pat ar maniem makšķernieka zābakiem nevar tikt klāt. Viena metiena laikā pietrūka pāris centimetru, lai es neaizķertu elektrības vadus. Visam kronis bija makšķeres kāta pliķis pa vaigu, kā rezultātā man pavērās skats uz manām brillēm, kuras liegā lidojumā attālinājās dzelmes virzienā. Brīnumainā kārtā makšķeraukla bija ap tām aptinusies, tāpēc es joprojām redzu, ko rakstu un kurp eju. Pēc šī piedzīvojuma nolēmu, ka pietiek šodienai ar Ivo līdaku un priecīgi devāmies mājās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru