Ja nu kādam uznāk vēlme nogalināt dienu, tad iesaku doties uz Zviedriju iepirkties. Katru reizi nosolos, ka vairs nebraukšu. Tomēr jāatzīst, ka ar katru reizi ceļš paliek arvien vieglāk panesams. Šodien, prāmim līgani šūpojoties, noskatījos Klinta Īstvuda režijas garadarbu "Invictus", tur pamattēmas ir - Aparteīda krišana, Nelsons Mandela, regbijs un nācijas saliedēšana caur piemēriem, kurus sniedz garā stipri individi. Iepērkot ēdienu mēnesim (arī feinus gaļas gabaliņos iz liellopa kakla daļas par apbrīnojamiem trim latiem kilogramā!), paēdām ātrajā ēstuvē un ar Robertu nolēmām atrast kafeinīcu ar visērtākajiem krēsliem, kuros pavadīt laiku, kamēr Brigita ar Arvi veic šmutku reidu pa lielo Nordby tirdzniecības centru. Mūsu acs krita uz amerikāniska stila kafejnīcu, kur kafija jāsalej pašam un iegādātās kūciņas pats ieliec mikrovilnī, lai uzsildītu tās līdz optimālai temperatūrai. Jāsaka, ka labi atslābinājām nervus. Šādi tirdzniecības megacentri izvietoti gar visu Zviedrijas robežu ar Norvēģiju, tur pat ir atsevišķi norvēģu banku karšu termināli, kā arī cenas norvēģu kronās pieejamas. Sasodīts - tur pat var norēķināties ar norvēģu kronām! Un norčas uz turieni plūst biezā straumē.
Atbraucām mājās un beidzot sakārtojām saldētavā savus pārtikas krājumus. tagad tur izskatās kā aptiekā. Abi ar Robi nolēmām, ka šodiena pavadīta produktīvi. Rīt plānojam doties foreļupīšu izlūkgājienā, esmu izvilcis savu kombinezonu, cepuri un gumijniekus, makšķere jau gaida divas nedēļas. Savukārt uz rītvakaru uzaicinājām Brigitu un Co uz barbekjū un ūdenspīpi. Nu jā, šonakt nav jāceļas uz darbu, jo Norvēģijā ir svētku diena. Vienīgā sāpe ir tajā, ka to nejauši uzzinājām pagājušo nakti... ja tas nenotiktu, tad šonakt visi sēdētu un gaidītu piekabi ar makulatūru kā tādi duraki. Informācijas aprite šajā kompānijā ir vājais punkts.
Vakar beidzot sapratu, kas par melnajiem
maisiem, ar tiem piesietiem papīrīšiem, stāv pa manu rūti. Acīm redzot kāda organizācija aicina vietējos nodot savas drēbes igauņu trūkumcietējiem. Jāsaka, ka atsaucība ir diezgan liela. Jāpagaida pāris mēneši, kamēr Tonsbergieši sapērkas jaunas štātes un jāuzsit sava akcija gaisā (kā arī vienlaicīgi savs humpalu veikals Rīgā).
Vakar arī man bija interesants atradums avīžu piekabē. Tāda nevīžīga paskata aploksne ar manas rūts numuru. Tajā acīm redzami atradās kaut kas tik liels, ka aploksne tā rezultātā izskatījās kā grūtniece devitajā mēnesī. Roberta degsme bija tik liela, ka es to aploksni arī atvēru un tajā atradās mans jaunais darba telefons/dators (saukts par PDI, pideli vai pjutiku)! Prieks kur rodies, tas nabaga ķīnietis veselus četrus mēnešus airājēs uz šejieni ar pasūtījumu! Tagad būs pie šī te jāpierod un jāaizmirst papīra lapas, kuras jau kļuvušas tik pierastas, ka pat liekas ērtas esam. Kā mīnusu varu minēt to, ka tas aparāts ir norvēģiski, un pagaidām neesmu atkodis veidu, kā nomainīt tos iestatījumus. Jaunieguvums, kā arī mana puķe fonā skatāma video:
Atbraucām mājās un beidzot sakārtojām saldētavā savus pārtikas krājumus. tagad tur izskatās kā aptiekā. Abi ar Robi nolēmām, ka šodiena pavadīta produktīvi. Rīt plānojam doties foreļupīšu izlūkgājienā, esmu izvilcis savu kombinezonu, cepuri un gumijniekus, makšķere jau gaida divas nedēļas. Savukārt uz rītvakaru uzaicinājām Brigitu un Co uz barbekjū un ūdenspīpi. Nu jā, šonakt nav jāceļas uz darbu, jo Norvēģijā ir svētku diena. Vienīgā sāpe ir tajā, ka to nejauši uzzinājām pagājušo nakti... ja tas nenotiktu, tad šonakt visi sēdētu un gaidītu piekabi ar makulatūru kā tādi duraki. Informācijas aprite šajā kompānijā ir vājais punkts.