Jāsaka, ka ar bērnu pieskatīšanu mēs tikām galā tīri veiksmīgi. Bija brīži, kad jāsavelk dusmīgāks skatiens, jāpasaka kāds audzinošs vārds, bet tie tikai tādi izolēti gadījumi. Mēs noteikumus nostādījām jau sākumā, līdz ar to vēlāk nebija problēmu. Kopumā bērni jau paši sevi izklaidēja - Katrīna ar Mariju spēlējās un Martens spēlējās ar futbola bumbu vai arī Xbox'u (jāsaka, ka dažreiz es viņam piepalīdzēju tajā). Katru dienu centāmies izvilkties no mājas un kaut ko padarīt svaigā gaisā.Pabijām Hortenā, kur bija bezmaksas Donkeyboys koncerts. Tāds vietējais lipīgs pops, kas tagad iekaro MTV topus. Katru nakti darba laikā dzirdu vismaz vienu dziesmu. Uz Hortenu un atpakaļ izmetām loku caur pilsētiņu "Gluži kā Kuldīga", kas vietējā mēlē saucas
Åsgårdstrand. Vienā no dienām pie mums uz pusdienām atbrauca Jolanta no pašas Skienas un Robis. Vēlāk, izmantojot geocaching par ieganstu, devāmies uz Verdens Ende, kas tulkojumā sanāk Pasaules Gals. Tas atrodas uz Tjømes salas, uz kuras man bija pirmās rūtis, kad atbraucu decembrī. Skats jau nu fantastisks, pirmo reizi redzēju Norvēģiju tādu, kādu to biju iztēlojies agrāk. Man likās amizanti, ka tur esošā lauku saimniecība savu zirgu stalli un jāšanas kompleksu nosaukuši par Stall Verdens Ende... tad jau žokeju komandai jāsaucas "Apokalipses jātnieki"!Bijām no Brigitas aizņēmušies auto GPS, kas, ieejot mežā, galīgi apjuka, kas apgrūtināja kastīšu meklēšanu. Neskatoties uz to, mēs dažādos brikšņu un klinšu labirintos veiksmīgi atradām veselas divas slēptuves. Bērniem bija it īpaši liels prieks, kad meklēšana vainagojās ar atradumu. Pēc tādas pastaigas arī ēda dūšīgi.
Pirmdien, pēc darba, aizbraucu uz Husvikas veco piekrasti, kur būvēs Komūnas namu. Tagad tur var piebraukt pie paša ūdens ar auto. Ieslēdzu mūziku un skatījos saullēktu. Ļoti nomierinoši. Manu uzmanību pēc brīža piesaistīja putni, kuri tur lidinājās pagalam kuplā pulkā, katrs uz savu pusi un šķietami bezmērķīgi. Es nobrīnījos, kā tik dzīvā satiksmē viņi nesaskrienas... aizdomājos pat līdz putnu luksoforiem. Vēl pamanīju, ka tie jūras putni ļoti ātri vēzē spārnus, lai tiktu uz priekšu... pēksņi putnu vērošanas sportam parādījās nozīme un jēga manās acīs. Ja jau par dzīvniekiem runa, tad pastāstīšu par pusaudža kaķi rūtī, kurš iekustināja manas sirds stīgas. Melns ar biezu jo biezu kažoku un tik gaiši zilām acīm kā vistīrākās debesis. Ja man būtu sava dzīvesvieta, tad būtu paņēmis līdzi bez minstināšanās. Viņš to droši vien arī juta, jo grozījās man pa klēpi un murrāja kā traks.
Ričards un Anu bija ļoti pateicīgi, ka mēs uzņēmāmies pieskatīt rakarus, kā arī ļoti pārsteigti, ka tik labi tikām galā. Marija parasti zvanot pāris reizes stundā, ja viņi kaut kur aizbrauc. Bet te viņi pēkšņi atskārta, ka pusotru dienu ir bijis klusums telefonā. Tā ka mums ir piesolīts abnormāls tusiņš ar sekojošu megapieliešanos, kā arī kāds izbrauciens ar makšķerēm un nurdiem pa fjordiem.
Pa visām šīm dienām esmu gulējis pagalam maz, jo gribējās maksimāli izmantot laiku, kamēr pie manis ir Elīza un Katrīna. Tā ka mēs ar meitenēm feini izstaigājāmies pa Tonsbergu, bijām aizbraukuši uz jau kādreiz agrāk aprkastītajiem ūdenskritumiem, apskatījām potenciālās foreļupes, kur ar Robertu plānojam doties paspiningot. Bijām pa veikaliem, iegādājāmies man pavasara/vasaras/rudens apavus, tādi dzelteni, ar gorotexu un gumijas savilcējiem kurpju šņoru vietā. Ļoti feini, ceru, ka kalpos labi un ilgi un būs visurgājēju godā liekami.Ja nu kādu notikumu esmu izlaidis, tad gan jau to aprakstīšu kādā no nākošajiem ierakstiem. Tagad jādodas gulēt, jo miega bads man ir pamatīgs un, lai to dabūtu nost, paies vēl pāris dienas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru