Birkas

Norčām ir interesants paradums, kuru esmu novērojis jau neskaitāmas reizes, tāpēc to nevar saukt par izolētiem gadījumiem. Kad vietējie veic dārza labiekārtošanas darbus un iestāda kādu koku, krūmu vai puķu ceru, tad obligāti tiek atstāta birka, kas tam nāk līdzi no veikala. Vai tiešām tik grūti atcerēties, ko esi iestādījis? Šādu pašu brīnumu arī redzēju Oslo parkos, kur pilnīgi visiem rožu stādiem itvisās dobēs klāt bija bļitka. Tās mani tā kārdināja, ka man noteikti vajadzēja uzzināt kādas šķirnes stādi tie ir... it kā es baigi kaut ko sajēgtu no rožu stādiem.

Piestājot ierastajā tējas dzeršanas vietā (redzams iepriekšējā video), attapos, ka esmu līdzi paķēris spiningu. Tā nu nesen atklāto dīķi ietestēju. Neskatoties uz to, ka redzēju vienu zivju aktivitātes atstātu apli ūdenī, neviena no tām neizrādīja interesi. TIkmēr man pilnīgi klāt pielavījās pīļu mamma ar astoņiem (speciāli skaitīju trīs reizes) pīlēniem. Tie bija tik maziņi, ka izskatījās kā mazi šokolādes krēma konusiņi, kas samērā strauji (un izdodami neaprakstāmi komiskas skaņas) slīdēja līdzās lielajam šokolādes keksam. Žēl, ka kamera nebija pa rokai, tad es jūs pamocītu ar vēl vienu video.

Meklējot izskaidrojumu manām neveiksmēm komunikācijā ar vietējām zivīm, devos uz makšķernieku veikalu. Pārdevējs bija sasodīti atsaucīgs (kā jau visi makšķerēšanas veikalu pārdevēji) un atklāja man VISUS noslēpumus un knifus. Izrādās, ka es bieži vien spiningoju nelaikā un, kas vēl svarīgāk, ar pārāk gaišiem rotiņiem. Te, izrādās, forelēm patīk tumši rotiņi un agra rīta vai pavēlāka vakara stundas. Ar šo informāciju bruņojies domāju tuvākajā laikā atkal šturmēt kādu upīti.

Pēc veikala nolēmu beidzot atrast Jarlsbergas golfa laukumu, pie kura esmu nolēmis tuvākā nākotnē izveidot geocache vietu (pats savu kastīti apslēpt). Vispār apkārtne no Tonsbergas mūsu virzienā ir geocacheru diezgan ignorēta. To esmu nolēmis pamazām mainīt. Bet nu golfa laukumu tā arī neatradu. Izrādījās, ka iegriezos vienu krustojumu par tālu (30m) un jāsaka, ļoti veiksmīgi! Ceļš mani aizveda līdz vietai ar pasakainu skatu uz Tonsbergu viņā fjorda krastā. Feina vieta, kurs pasēdēt un sakopot domas.

Eirovīzija

Kas tad noticis pa divām dienām? Sestdien pēc darba iemēģināju veiksmi netālajā upē. Lai no stāvvietas tiktu pie upes, ir jāpāriet dzelzceļš. Otrpus es atklāju smuki nopļautu pļaviņu ar mērķiem lokšāvējiem. Interesanta vieta, kur pastaigāties agrā rītā. Upe, lai arī izskatās liela un plata, tomēr izrādījās pasekla, līdz ar to ik pa brīdim aizķērās āķis aiz kādām zālēm un aļģēm, simulējot copi. Un, kā es sāku domāt, ir jāierodas vēl agrāk, lai kāda zivs izdomātu pievērst uzmanību maniem rotiņiem. Gulēju gan labi pēc šīs nodarbes.

Starp citu, guļu es ļoti daudz, jo miegs nāk pastāvīgi. Pie tam nekādīgi nevaru izgulēties, lai arī sāni jau sāk sāpēt. Jāsāk ar rītdienu vairāk sevi nodarbināt, domāju, ka tas atrisinās problēmu. Visgrūtākais gan ir piecelties lai varētu sākt rosīties.

Sestdien vakarā devos uz Noterojas māju, kur Didzis un Armands atrādīja bildes un video no sava ceļojuma pa Norvēģijas kalniem. Forš ceļojums, tomēr lika aizdomāties, vai es to visu gribu piedzīvot. Iespējams slinkums kāpelēt un tie drūmie, bez redzamām dzīvības pazīmēm esošie plašumi, mani vada šādi šobrīd domājot. Vēlāk mums pievienojās Vaira ar Cīparu (meita), kad jau bijām kārtīgi izpļāpājušies, no Zviedrijas iepirkumiem atgriezās Brigita un Co. Jautrā kompānijā pagāja laiks un attapāmies, ka iet taču Eirovīzija uz kuru taisījāmies braukt uz Oslo. Tā nu brauciens tika atlikts un ķērāmies pie visu dalībnieku izķidāšanas un kritizēšanas. Un es jau pēc tam teicu, ka "man jau tā vāciete no sākuma patika!". Nē nu patiešām! Jāatzīst, ka azerbaidžānietes krūtis tomēr ir centrālā bilde, kas paliks manā atmiņā par šī gada Eirovīziju.

Pēc Eirovīzijas jaunkundzes vēlējās tikt vietējā visiekārojamākajā klubā Esmeralda, kas atrodas krastmalā - skaitās šika vieta. Tā nu attapos stāvot rindā uz tāda iestādījuma tipu, uz kāde neesmu stāvējis rindā gadus... laikam nekad. Un tas nav mājiens par to, ka es esmu kaut kāds VIP ieeju rezidents visos Rīgas klubos. Rinda ar zelta jaunatni mani neiedvesmoja, tādēļ pēc pastaigas gar molu devos mājup. Roberta stāsts par to, kā viņu, tumsai iestājoties, netālajā putnu vērošanas tornī sēžam, ielenca četras govis man likās pagalam amizants. Būs mums turp jāaizbrauc kādu dienu.

Svētdienu pavadīju darot to, ko aprakstīju pašā sākumā - deldējot savus sānus (vai gultu). Apmācies laiks nu nekādi nesekmēja vēlmi doties pastaigā. Lielākais šīsdienas ieguvums ir sarunas ar Elīzu un Gundegu (kura tagad pārvākusies uz Ziemeļīriju). Dažreiz saruna apskaidro prātu un dod impulsu uzsākt rīkoties. Esmu iesēdējies. Ceru, ka rīt man būs daudz interesantu notikumu, kurus aprakstīt!

Videoamatieris

Radio izdzirdēju dziesmu, kura acīmredzami bija par avīzēm un reklāmām, tāpēc nolēmu to iemūžināt, lai parādītu Robim. Tomēr tas ātri vien pārvērtās garākā pasākumā un es mazliet paspēlējos ar filmēšanas leņķiem un montēšanu. Rezultāts varbūt mazliet izstiepts, bet kopumā dod ieskatu par manu darbu. Ņemiet par labu!

Šodien apsveru domu par braucienu uz Oslo, lai jautrā kompānijā noskatītos Eirovīzijas finālu pie kāda no lielajiem ekrāniem (tādi it kā esot izvietoti). Visdrīzāk rītdien atgriezīšos vēlu naktī un man nebūs spēka rakstīt uzreiz. Bet Brauciena apraksts noteikti sekos!

Zvans no turienes

Šonakt, pēc uzkraušanās, pamanīju, ka kāds man ir zvanījis pa to laiku. Nu ko, atzvanīšu - nodomāju. Pāris pīkstieni un viņā galā paceļ sieviete. "Hello" ar britu akcentu mani mazliet izsit no sliedēm... angliski pajautāju, vai viņa man ir zvanījusi. Te seko neveiklu un pusaprautu frāžu virkne no abām pusēm un tad balss otrajā galā "Tracy, is that you?", uz ko es atbildu "Do I sound like Tracy?", "I gess not", "Then I guess you dialed wrong number", "I am awfully sorry!" un jauki atvadamies. Tad tik es cītīgāk ieskatos uz tel. numuru - sasodīs, angļu kods priekšā! Man jau tas akcents un it īpaši izteiciens "awfully sorry" likās sasodīti amizants.

Kā pēc darba aizgāju gulēt, tā arī nogulēju līdz pieciem pēcpusdienā. Nekas nevarēja mani piecelt, arī Roberts, kurš pārradies pēc skolas mani cītīgi modināja. Šodien vienkārši bija guļamā diena, tā gadās.

Bet esmu šodien izdarījis ar svarīgu lietu. Beidzot esmu atradis atveri, pa kuru iespiest Xado ātrumkārbā. To izdarīšu rīt pirms darba un izbraukšu tos 10 km, kas nepieciešami, lai iestrādātu. Tā ka būs jāpieceļas paagrāk. Un otra lieta, ko šodien paveicu, ir sagādāju atbilstošas skrūves, lai pieliktu pannu zem motora, lai netīrumi neaizkakā ģeneratora skriemeli, kas ir padārgs prieks. Tā nu tagad panna ir uzlikta, kā arī mazliet pieskočoju tās bampera daļas, kuras palikušas ļenganākas. Jā, es jau jūtos samērā pieredzējis skočotājs esam. Mak Gaivers ar mani lepotos!

Un vēl viena superīga ziņa. Šodien saņemu vēstuli no brālēna Pīrāga! Tajā iekšā vesels lērums neredzētu alus etiķešu no Britu salām. Tas ir tik patīkami saņemt īstu vēstuli, kuru var apčamdīt un pārlasīt turot to rokās. Paldies!

Apavu padarīšanas

Šonakt aizmigt teju nebija iespējams, kā vēlāk izrādījās, dēļ vētras, kas virzījās mūsu virzienā. Apziņa, ka mašīna tiks beidzot notīrīta no bērzu putekšņiem, nemazināja šausmas par to, ka būs šajos laikapstākļos jālēkā apkārt ar makulatūru. Centos pielāgoties situācijai un, kad piekabe piebrauca, piemanevrēju klāt ar bagāžnieku un, ūdens/vēja ārprāta apskauts, sakrāvu visas avīzes tajā. Pēc tam fiksi pazudu Statoil virzienā, jo tur ir izgaismots un, kas svarīgāk, jumts virs galvas! Tā nu varēju sakrauties komfortā. Un, gluži kā uz burvja mājienu, vētra beidzās tieši tad, kad viss bija sakrauts un es vēru ciet durvis mašīnai. Tā nu darbs izvērtās patīkamā pastaigā.

Pastaigas laikā atklāju, ka arī es neesmu imūns pret avīžpuiku tipisko kaiti - noēstām zolēm. Jā, mani uzticamie darba apavi ir sākuši iebeigties un tajos parādījies caurums. Tā nu sanāk, ka darba specifika sevī ietver daudz griezienu uz papēža, kas parasti notiek uz asfaltētas virsmas. Gluži kā smilšpapīrs, it īpaši vasaras sezonā. Tagad sāku funktierēt, kur un kādus izvēlēties nākošos apavus darbam, jo pa lietu papēdis bija izmircis. Skaidrs, ka tiem ir jābūt lētiem, izturīgiem un ērtiem... parasti grūti apvienojamas lietas!

Sarkanais datums

Nolēmu sev piešķirt brīvdienu arī rakstīšanā. Tam par iemeslu ir svarīgs notikums - šodiena ir pēdējais datums norvēģu kalendārī, kas ir apzīmēts ar sarkano krāsu un iekrīt darba dienā, samērā garā laika sprīdī! Nākošais un vienlaicīgi arī pēdējais šada veida datums ir... 25. decembris. Tā nu sanāca, ka šī diena bija lietaina un es to pavadīju skatoties nesen pieminētā seriāla pirmo sezonu.
Vakardiena gan bija daudz rosīgāka. Kā jau plānojām, atkārtoti devāmies uz Troļļūdeni. Šoreiz izvēlējāmies citu taku. Iespējams tādēļ nevarēju vairs atrast iepriekšējā dienā visuresošos melnos gliemežus bez gliemežnīcas. Pagalam dīvaini un ērmīgi radījumi, piķa melni, sprīža garumā. Cerēju tos sabildēt, bet nu neko darīt. Apkārtnē ir daudz skaistu kalnu ezeru, tajos ūdens jau pie krasta ir man apmēram līdz jostas vietai, bet 10 cm tālāk, jau tik dziļi, ka neko saskatīt nevar. Ejot pāri kalnu korei, nolēmām piemesties uz kādu rīdi un pabaudīt skatu visapkārt, pagozēties saulītē, izdzert tēju ar Selgas cepumiem. Jā, cepumu paciņās atradu akcijas uzlīmes, kuras esmu nolēmis piereģistrēt... aiz neko darīt var arī loterejā sākt piedalīties! Ļoti feinas un relaksējošas ir šādas pasēdēšanas.


Otrpus uzkalna grēdai, kuru pievarēt nebija nemaz tik vienkārši, atradām feinu vietiņu pasēdēšanai pie upītes. Un te es pēkšņi atcerējos bērnību, kad mēs gan pie Vecmammas laukos, gan arī Duntē taisījām dambjus uz mazām urgām, kā arī samērā zolīdām upēm. Un es nespēju atturēties uzveidot vienu arī šajā upītē. Ļoti pateicīga vieta izrādījās, jo pietiek apsēsties uz viena liela akmens pašā vidū un visapkārt no ūdens var celt ārā lielas un mazas dambja sastāvdaļas. Akmeņu te netrūkst. Papilds esmu sapratis, ka jaunie apavi ir bijuši iztērētās naudas vērti - būtībā tās ir elpojošas, kāju neberzošas kalošas. Ūdens tām plūst pāri purngaliem, bet kāja paliek sausa! Pēc stundas darba, ar vairākām pauzītēm, mans meistardarbs bija gatavs!

Skatoties, kā ūdens ceļas un cenšas atrast jaunu tecējumu, ar Robertu vienojāmies uzskatā, ka šādu dambju veidošana ir viena no visforšākajām puzlēm, kādu daba var piedāvāt. Esmu gandarīts par padarīto darbu un to, ka neapslāpēju savas vēlmes. Tik pat labi es varēju par to tikai padomāt un atmest visu šo prieku ar "stulba un bērnišķīga ideja". Bet nekā, jāizmanto šadi mazie, vienkāršie brīži. Tas ir lēts un kvalitatīvs prieks.

Vēl viens novērojums par vietējo dabu. Šeit ir purvāju terases. Tīri neparasti ir izier cauri vienam purvam, pakāpties pārdesmit metrus augstāk un atrasties vēl vienā purvā, ar visiem akačiem un pussatrūnējušām lietām tajā. Vienīgais izskaidrojums tam ir tas, ka klintis ir kā dabīgas, milzīgas bļodas, kuras nelaiž to ūdeni prom.

Tā jau drīz var sākt arī nūjot....

Esmu pārradies mājās pagalam vēlu un diezan noguris, tomēr vēlme padalīties dienas notikumies stāv tam pāri. Bet nu par visu pēc kārtas.

Šodiena darbā bija kā medusmaize - nevienas reklāmas un laiks kā jūra (kā jau kādreiz minēju, sestdienās jāizvadā līdz deviņiem). Tā nu pēc iespējas lēnāk vilkdams kājas, sarunādamies ar žagatām, kaķiem un zvirbuļiem, veikdams tējas pauzītes un itvisur ziedošo augu apostīšanu, iekļāvos divās stundās, kas ir fantastisks laiks. Pēc darba fiksi atradu jaunu, vakar uzstādītu geocache kastīti un paspēlējos ar tajā atrasto jojo. Izklaides sita vēl augstāku vilni, kad es pie mājas mēģināju "pielavīties" meža zosu baram... rezultāts redzams video (tajā arī redzams, cik netīrs ir objektīvs). Katrā ziņā, izklaidēm pilns rīts.

Sagaidīju Robertu lidostā, iegādājāmies COOPā augļus ar 40% atlaidi un devāmies mājup izgulēt sakrājušos miegu. Es tā īsti nebiju gulējis pirms darba, jo skatījos pilotsēriju seriālam Deadwood, kā arī noskatījos dāņu filmu To Verdener. Abi man diezgan labi patika. Tik nevaru saprast, vai tiešām gribu pavadīt pāris stundas nedēļā skatoties seriālu par mežonīgajiem zelta drudža laikiem.

Pēc spēcinoša miega nolēmām pārvarēt slinkumu un laidām uz to pašu vietu, kur pirmo reizi neveiksmīgi mēģinājām noķert foreles. Pamatā vēlējāmies pavazāties pa dabas takām vietā, kas saucas "Troļļu ūdens". Plānotā īsā pastaiga izvērtās septiņu kilometru pārgājienā pa miklājiem, klintājiem un gleznainu ceļu, kalnā augšup un lejup. Tverami svaigs gaiss, haotiski sagāzti koki, lieli un mazi akmens bluķi, jauktie meži un kalna augšā pasakains panorāmisks skats. Ideāla vieta pastaigām. Esam nolēmuši, ka šīs takas papētīsim vēl tuvāk, jo tur ir ko pētīt. Tas ko šodien apstaigājām ir tikai niecīga daļiņa no visa, kas tur pieejams. Tajā skaitā tur ir arī vairāki kalnu ezeri, vairākas virsotnes un upītes. Būs kur pavadīt aktīvi brīvo laiku. Rīt domājam doties turp atkal, iespējams tur pat paliekot arī pa nakti. Makšķeres arī paķersim līdzi. Bildes domājams gaišā nākotnē no šiem pārgājieniem arīdzan sekos.

Ja jau makšķeres pieminēju, tad par tām arī turpināšu. Krēslai iestājoties nolēmām pamēģināt vēl reizi tajā pašā upītē izmēģināt veiksmi, jo Roberts bija pagājušo nedēļ pamanījis, ka uz vakaru tur notiek kustība. Ar grūtībām redzot, kur mest, vazājāmies gar krastu un beigās veiksme man uzsmaidīja! Es varu oficiāli paziņot, ka esmu noķēris savu pirmo foreli Norvēģijā! Tiesa, tā bija tik maza, ka nācās to nopurināt no āķa... nav vērts bendēt sīci dēļ pusotras baltmaizes šķēles. Gan jau būs arī lielākas.

Prieks, ka arī krustmeitiņai Frensisai šodien vārda diena tika godam nosvinēta. Elīza pamatīgi noņēmās šodien organizējot pikniku, par to viņai žetons un liela buča! Tā ka jāsaka, ka diena bija padevisies pagalam veiksmīga!