Kas tad noticis pa divām dienām? Sestdien pēc darba iemēģināju veiksmi netālajā upē. Lai no stāvvietas tiktu pie upes, ir jāpāriet dzelzceļš. Otrpus es atklāju smuki nopļautu pļaviņu ar mērķiem lokšāvējiem. Interesanta vieta, kur pastaigāties agrā rītā. Upe, lai arī izskatās liela un plata, tomēr izrādījās pasekla, līdz ar to ik pa brīdim aizķērās āķis aiz kādām zālēm un aļģēm, simulējot copi. Un, kā es sāku domāt, ir jāierodas vēl agrāk, lai kāda zivs izdomātu pievērst uzmanību maniem rotiņiem. Gulēju gan labi pēc šīs nodarbes.
Starp citu, guļu es ļoti daudz, jo miegs nāk pastāvīgi. Pie tam nekādīgi nevaru izgulēties, lai arī sāni jau sāk sāpēt. Jāsāk ar rītdienu vairāk sevi nodarbināt, domāju, ka tas atrisinās problēmu. Visgrūtākais gan ir piecelties lai varētu sākt rosīties.
Sestdien vakarā devos uz Noterojas māju, kur Didzis un Armands atrādīja bildes un video no sava ceļojuma pa Norvēģijas kalniem. Forš ceļojums, tomēr lika aizdomāties, vai es to visu gribu piedzīvot. Iespējams slinkums kāpelēt un tie drūmie, bez redzamām dzīvības pazīmēm esošie plašumi, mani vada šādi šobrīd domājot. Vēlāk mums pievienojās Vaira ar Cīparu (meita), kad jau bijām kārtīgi izpļāpājušies, no Zviedrijas iepirkumiem atgriezās Brigita un Co. Jautrā kompānijā pagāja laiks un attapāmies, ka iet taču Eirovīzija uz kuru taisījāmies braukt uz Oslo. Tā nu brauciens tika atlikts un ķērāmies pie visu dalībnieku izķidāšanas un kritizēšanas. Un es jau pēc tam teicu, ka "man jau tā vāciete no sākuma patika!". Nē nu patiešām! Jāatzīst, ka azerbaidžānietes krūtis tomēr ir centrālā bilde, kas paliks manā atmiņā par šī gada Eirovīziju.
Pēc Eirovīzijas jaunkundzes vēlējās tikt vietējā visiekārojamākajā klubā Esmeralda, kas atrodas krastmalā - skaitās šika vieta. Tā nu attapos stāvot rindā uz tāda iestādījuma tipu, uz kāde neesmu stāvējis rindā gadus... laikam nekad. Un tas nav mājiens par to, ka es esmu kaut kāds VIP ieeju rezidents visos Rīgas klubos. Rinda ar zelta jaunatni mani neiedvesmoja, tādēļ pēc pastaigas gar molu devos mājup. Roberta stāsts par to, kā viņu, tumsai iestājoties, netālajā putnu vērošanas tornī sēžam, ielenca četras govis man likās pagalam amizants. Būs mums turp jāaizbrauc kādu dienu.
Svētdienu pavadīju darot to, ko aprakstīju pašā sākumā - deldējot savus sānus (vai gultu). Apmācies laiks nu nekādi nesekmēja vēlmi doties pastaigā. Lielākais šīsdienas ieguvums ir sarunas ar Elīzu un Gundegu (kura tagad pārvākusies uz Ziemeļīriju). Dažreiz saruna apskaidro prātu un dod impulsu uzsākt rīkoties. Esmu iesēdējies. Ceru, ka rīt man būs daudz interesantu notikumu, kurus aprakstīt!
Starp citu, guļu es ļoti daudz, jo miegs nāk pastāvīgi. Pie tam nekādīgi nevaru izgulēties, lai arī sāni jau sāk sāpēt. Jāsāk ar rītdienu vairāk sevi nodarbināt, domāju, ka tas atrisinās problēmu. Visgrūtākais gan ir piecelties lai varētu sākt rosīties.
Sestdien vakarā devos uz Noterojas māju, kur Didzis un Armands atrādīja bildes un video no sava ceļojuma pa Norvēģijas kalniem. Forš ceļojums, tomēr lika aizdomāties, vai es to visu gribu piedzīvot. Iespējams slinkums kāpelēt un tie drūmie, bez redzamām dzīvības pazīmēm esošie plašumi, mani vada šādi šobrīd domājot. Vēlāk mums pievienojās Vaira ar Cīparu (meita), kad jau bijām kārtīgi izpļāpājušies, no Zviedrijas iepirkumiem atgriezās Brigita un Co. Jautrā kompānijā pagāja laiks un attapāmies, ka iet taču Eirovīzija uz kuru taisījāmies braukt uz Oslo. Tā nu brauciens tika atlikts un ķērāmies pie visu dalībnieku izķidāšanas un kritizēšanas. Un es jau pēc tam teicu, ka "man jau tā vāciete no sākuma patika!". Nē nu patiešām! Jāatzīst, ka azerbaidžānietes krūtis tomēr ir centrālā bilde, kas paliks manā atmiņā par šī gada Eirovīziju.
Pēc Eirovīzijas jaunkundzes vēlējās tikt vietējā visiekārojamākajā klubā Esmeralda, kas atrodas krastmalā - skaitās šika vieta. Tā nu attapos stāvot rindā uz tāda iestādījuma tipu, uz kāde neesmu stāvējis rindā gadus... laikam nekad. Un tas nav mājiens par to, ka es esmu kaut kāds VIP ieeju rezidents visos Rīgas klubos. Rinda ar zelta jaunatni mani neiedvesmoja, tādēļ pēc pastaigas gar molu devos mājup. Roberta stāsts par to, kā viņu, tumsai iestājoties, netālajā putnu vērošanas tornī sēžam, ielenca četras govis man likās pagalam amizants. Būs mums turp jāaizbrauc kādu dienu.
Svētdienu pavadīju darot to, ko aprakstīju pašā sākumā - deldējot savus sānus (vai gultu). Apmācies laiks nu nekādi nesekmēja vēlmi doties pastaigā. Lielākais šīsdienas ieguvums ir sarunas ar Elīzu un Gundegu (kura tagad pārvākusies uz Ziemeļīriju). Dažreiz saruna apskaidro prātu un dod impulsu uzsākt rīkoties. Esmu iesēdējies. Ceru, ka rīt man būs daudz interesantu notikumu, kurus aprakstīt!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru