Nolēmu sev piešķirt brīvdienu arī rakstīšanā. Tam par iemeslu ir svarīgs notikums - šodiena ir pēdējais datums norvēģu kalendārī, kas ir apzīmēts ar sarkano krāsu un iekrīt darba dienā, samērā garā laika sprīdī! Nākošais un vienlaicīgi arī pēdējais šada veida datums ir... 25. decembris. Tā nu sanāca, ka šī diena bija lietaina un es to pavadīju skatoties nesen pieminētā seriāla pirmo sezonu.
Vakardiena gan bija daudz rosīgāka. Kā jau plānojām, atkārtoti devāmies uz Troļļūdeni. Šoreiz izvēlējāmies citu taku. Iespējams tādēļ nevarēju vairs atrast iepriekšējā dienā visuresošos melnos gliemežus bez gliemežnīcas. Pagalam dīvaini un ērmīgi radījumi, piķa melni, sprīža garumā. Cerēju tos sabildēt, bet nu neko darīt. Apkārtnē ir daudz skaistu kalnu ezeru, tajos ūdens jau pie krasta ir man apmēram līdz jostas vietai, bet 10 cm tālāk, jau tik dziļi, ka neko saskatīt nevar. Ejot pāri kalnu korei, nolēmām piemesties uz kādu rīdi un pabaudīt skatu visapkārt, pagozēties saulītē, izdzert tēju ar Selgas cepumiem. Jā, cepumu paciņās atradu akcijas uzlīmes, kuras esmu nolēmis piereģistrēt... aiz neko darīt var arī loterejā sākt piedalīties! Ļoti feinas un relaksējošas ir šādas pasēdēšanas.
Otrpus uzkalna grēdai, kuru pievarēt nebija nemaz tik vienkārši, atradām feinu vietiņu pasēdēšanai pie upītes. Un te es pēkšņi atcerējos bērnību, kad mēs gan pie Vecmammas laukos, gan arī Duntē taisījām dambjus uz mazām urgām, kā arī samērā zolīdām upēm. Un es nespēju atturēties uzveidot vienu arī šajā upītē. Ļoti pateicīga vieta izrādījās, jo pietiek apsēsties uz viena liela akmens pašā vidū un visapkārt no ūdens var celt ārā lielas un mazas dambja sastāvdaļas. Akmeņu te netrūkst. Papilds esmu sapratis, ka jaunie apavi ir bijuši iztērētās naudas vērti - būtībā tās ir elpojošas, kāju neberzošas kalošas. Ūdens tām plūst pāri purngaliem, bet kāja paliek sausa! Pēc stundas darba, ar vairākām pauzītēm, mans meistardarbs bija gatavs!
Skatoties, kā ūdens ceļas un cenšas atrast jaunu tecējumu, ar Robertu vienojāmies uzskatā, ka šādu dambju veidošana ir viena no visforšākajām puzlēm, kādu daba var piedāvāt. Esmu gandarīts par padarīto darbu un to, ka neapslāpēju savas vēlmes. Tik pat labi es varēju par to tikai padomāt un atmest visu šo prieku ar "stulba un bērnišķīga ideja". Bet nekā, jāizmanto šadi mazie, vienkāršie brīži. Tas ir lēts un kvalitatīvs prieks.
Vēl viens novērojums par vietējo dabu. Šeit ir purvāju terases. Tīri neparasti ir izier cauri vienam purvam, pakāpties pārdesmit metrus augstāk un atrasties vēl vienā purvā, ar visiem akačiem un pussatrūnējušām lietām tajā. Vienīgais izskaidrojums tam ir tas, ka klintis ir kā dabīgas, milzīgas bļodas, kuras nelaiž to ūdeni prom.
Vakardiena gan bija daudz rosīgāka. Kā jau plānojām, atkārtoti devāmies uz Troļļūdeni. Šoreiz izvēlējāmies citu taku. Iespējams tādēļ nevarēju vairs atrast iepriekšējā dienā visuresošos melnos gliemežus bez gliemežnīcas. Pagalam dīvaini un ērmīgi radījumi, piķa melni, sprīža garumā. Cerēju tos sabildēt, bet nu neko darīt. Apkārtnē ir daudz skaistu kalnu ezeru, tajos ūdens jau pie krasta ir man apmēram līdz jostas vietai, bet 10 cm tālāk, jau tik dziļi, ka neko saskatīt nevar. Ejot pāri kalnu korei, nolēmām piemesties uz kādu rīdi un pabaudīt skatu visapkārt, pagozēties saulītē, izdzert tēju ar Selgas cepumiem. Jā, cepumu paciņās atradu akcijas uzlīmes, kuras esmu nolēmis piereģistrēt... aiz neko darīt var arī loterejā sākt piedalīties! Ļoti feinas un relaksējošas ir šādas pasēdēšanas.
Otrpus uzkalna grēdai, kuru pievarēt nebija nemaz tik vienkārši, atradām feinu vietiņu pasēdēšanai pie upītes. Un te es pēkšņi atcerējos bērnību, kad mēs gan pie Vecmammas laukos, gan arī Duntē taisījām dambjus uz mazām urgām, kā arī samērā zolīdām upēm. Un es nespēju atturēties uzveidot vienu arī šajā upītē. Ļoti pateicīga vieta izrādījās, jo pietiek apsēsties uz viena liela akmens pašā vidū un visapkārt no ūdens var celt ārā lielas un mazas dambja sastāvdaļas. Akmeņu te netrūkst. Papilds esmu sapratis, ka jaunie apavi ir bijuši iztērētās naudas vērti - būtībā tās ir elpojošas, kāju neberzošas kalošas. Ūdens tām plūst pāri purngaliem, bet kāja paliek sausa! Pēc stundas darba, ar vairākām pauzītēm, mans meistardarbs bija gatavs!
Skatoties, kā ūdens ceļas un cenšas atrast jaunu tecējumu, ar Robertu vienojāmies uzskatā, ka šādu dambju veidošana ir viena no visforšākajām puzlēm, kādu daba var piedāvāt. Esmu gandarīts par padarīto darbu un to, ka neapslāpēju savas vēlmes. Tik pat labi es varēju par to tikai padomāt un atmest visu šo prieku ar "stulba un bērnišķīga ideja". Bet nekā, jāizmanto šadi mazie, vienkāršie brīži. Tas ir lēts un kvalitatīvs prieks.Vēl viens novērojums par vietējo dabu. Šeit ir purvāju terases. Tīri neparasti ir izier cauri vienam purvam, pakāpties pārdesmit metrus augstāk un atrasties vēl vienā purvā, ar visiem akačiem un pussatrūnējušām lietām tajā. Vienīgais izskaidrojums tam ir tas, ka klintis ir kā dabīgas, milzīgas bļodas, kuras nelaiž to ūdeni prom.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru