Ping-pong shop

Pagājušo dienu svarīgāko notikumu atskatā kā pirmā pozīcija minams fakts, ka mums ir ģimenes pieaugums! O jā, mums pirmdienas rītā elektro izmešanas vietā sastapām mazo, oranžo Japānīti, kurš uzreiz mums abiem iekrita sirdī un nolēmām viņu adoptēt. Tas ir neliels, pārnēsājams televizors, kura formas nevienu neatstāj vienaldzīgu un pilda telpu ar smaidiem. Dienu pastāvējis istabā un atbrīvojies no kondensāta, teļuks parādīja, ka nav tikai smukumlieta, bet arī pilntiesīgs, strādājošs televizors!


Ak jā, vakar nolēmām nostiprināt Elīzas velobraukšanas prasmes un devāmies vjetnamiešu veikala meklējumos mūsu velosipēdu sedlos. Tur vēlējāmies iegādāties karija mērci, lai iemarinētu vistu kājiņas trešdien paredzētajā Jāņošanas pasākuma (pa dienu tiks svinēts, jo naktī jau jāstrādā). Veikalā atradām gan kariju, gan arī tādu dažnedažādu produktu izvēli, ka nosolījāmies turp regulāri iegriezties, kad pelnīsim vismaz divtik, cik tagad. Acis jau skrēja pa plauktiem, raisot siekalas mutē ka traks. Kopumā Ližuks jau pavisam feini brauc, lai arī dažreiz nedroši jūtas kustīgākos ceļa posmos, tomēr jau arvien biežāk parādās smaids sejā.


Otrdien vakarā paķērām ciema kukuļus un devāmies pie Anu, kura mūs uzaicināja uz pasēdēšanu pie viņas ciemos. Neskatoties uz apmākušos laiku, mēs tomēr baudījām grilētās desiņas, kuras eleganti pārta karstajos suņos, ārā. Varēja manīt, ka esam vienīgie, kuri iznesuši ēdienu uz terasi, jo šķietami visas rajona kaijas bija salidojušas un gaidīja kādu izdevīgu brīdi, lai paķertu kādu kumosu. Mums pievienojās arī Vaira ar Cīparu un mēs ļoti feini pavadījām vakaru, tā ka mājās bijām ap divpadsmitiem un miegam atlika vien divas stundas pirms darba. Tāpēc nu gan dodamies pie miera, lai varētu kārtīgi nolīgot pie ezera starp Semu un Torpu.

Līgo, Līgo, mani mīļie!!!

51. ieraksts

Ooou, pēc vienas stundas pagulēšanas pirms darba, miegs rīta pusē, pārnākot mājās, bija tik ciešs un salds, ka prieks. Be nu esam augšā un Elīza pieteicās uzveidot "kaut ko sāļu - ar olām" un man ir brīdis, lai varētu pāris rindiņas uzrakstīt par iepriekšējo dienu notikumiem.

Sestdien, pēc darba ciemos ieradās Jolanta un mēs kā jau kārtīgi tusētāji pasnaudām, pirms braukt uz lidostu, kur divpadsmitos bija jāsagaida starojošā Elīza. Mēs daudzmaz pārrunājām plānus, kas saistīti ar jāņošanu, ar potenciālo Elīzas auto iegādi tuvākajā gaišajā nākotnē. Čemodāns bija pilns ar Latvijas labumiem - sieriem, šķiņķiem, cepumiem un pat veselu kūpinātu vistu, kas uzreiz tika iebaudīta. Tieši tas, ko dakteris izrakstījis!

Pārējo sestdienas daļu veltījām pastaigām un dabas baudīšanai. Sākumā veicām garāku pārgājienu pa blakus esošo Noterojas meža masīvu, kur centāmies pēc iespējas izvairīties no civilizētām takām, ejot pa meža visdrīzāk zvēru iestaigātām taciņām. Rezultātā ieraudzījām pavisam netālu garām skrienošu brieža govi, kā arī uzgājām līdz šim skaistāko skatu punktu ar ugunskura vietu šajā mežiņā. Vakarm iestājoties, nolēmām nepaslinkot un ailaist uz putnu vērošanas torni Jarlsbergā. Tur, patvērušies no vēja, gremdējāmies garo viļņu radiostaciju skaņās un sildījāmies ar līdzpaņemto pašu plūkto aveņu lapu tēju un saldinājām pasākumu ar šokolādi un cepumiem.

Svētdiena mūs sagaidīja ar ļoti saulainu laiku, kas pamudināja mūs aktīvi pavadīt šo dienu. Iesākumam, Elīza parādīja savas jauniegūtās auto vadīšanas prasmes, kuras ir iespaidīgas! Jāsaka, ka pēdējo reizi, kad viņa bija šeit, viņa baidījās stāvošam auto pie stūres piesēst, bet tagad tik rullē - bez instruktora un rezerves pedāļiem. Šo dienu veltījām pierašanai pie Skočitas un gaitas uzsākšanas pret kalnu, ar novilktu stāvbremzi. Abi bijām ļoti apmierināti ar rezultātiem!

Vēlāk nolēmām relaksēties un pamēģinājām veiksmi ar Sergeja aizdoto grunteni, par ēsmu izmantojot garneles, no mola noķert kādu sālsūdens iemītnieci. Izlepušās draņķes... ne garneles, nedz fakts, ka mazliet nosalu sāžot saulē (mazliet pūta, tā teikt) viņu vēlmi uzķerties uz ēsmas nepastiprināja. Vispār jāatzīstas, ka Elīzai un Jolantai ir taisnība, šī vieta (te redzama vēl celtniecības stadijā - apzīmēta ar zaļo bultiņu) izskatās un "jūtas" pēc Andrejsalas. Ēka pie mola, angāri visapkārt, vecpilsēta rokas sniedziena attālumā. Patīkama atmosfēra.

Uz vakara pusi saņēmāmies un aizbraucām uz Semas māju, kur savācām pāri palikušos traukus (kurus tieši - to atcerējās Elīza), kurus Roberts aizveda atpakaļ ar auto. Mums bija cits uzdevums - aiztransportēt abus velosipēdus uz kopmītnēm (kādi 8 km). Tā jau būtībā nekas traks, ja neņem vērā faktu, ka Elīza pēdējo reizi uz velosipēda sēdēja pirms kādiem septiņiem gadiem un tā pati bija pirmā un vienīgā reize. Tā nu caur lamām un lielu piepūli dzima Elīza - velosipēdiste. Jau pēc pirmā kilometra pievarēšanas, kas aizņēma kādas divdesmit minūtes, sāka parādīties pirmās iemaņas, vienā piegājienā nobrauktie attālumi palielinājās, zigzagu amplitūda samazinājās līdz minimumam un lamas nomainīja smiekli un prieks par sasniegto. Tā nu mēs iemācījāmies braukt ar velosipēdu!

Shoping!

Ou jā, devu sev vaļu! Biltemā iegādājos divus riteņa piesprādzējamos, jo esam nodomājuši riteņus šurpu atstiept, lai varētu veikt naksnīgus izbraucienus pa Tonsbergu. Tad ICA MAXI ieņēmu sadzīves ķīmijas nodaļu, kur pārņēmu kontroli pār šķidrajām ziepēm un trauku mazgājamo līdzekli. Rīt plānoju iepirkt elektrisko tējkannu atpakaļceļā no lidostas. Jā jau rīt no rīta ierodas Elīza. Pamparam!

Šodien atsveicinājos no Ivo un Žeņas, kā arī sabučoju mazo Maiklu, pie kura nu jau esmu ļoti pieradis. Man tas bēbis pie sirds pieaudzis. Nākošreiz viņu satikšu pēc mēneša. (viņi atvaļinājumā dodas).. būs jau paaudzies un visdrīzāk teju sāks veikt pirmos soļus nepieturoties pie "da jebkā". Priecīgi ir tas, ka Elviss ar Ingu un mazo Ralfu ir atpakaļ, tā ka Tonsberga bez bērniem nepaliek. Elviss arī atvedis detaļas Skočitai, tas nozīmē, ka kādu dienu varēšu paspēlēties mehāniķos.

Ak jā, no rīta pēc darba ieskrēju elektro miskastē un tur atradu (gara un intensīva pauze) Radiotehnikas skaļruņus. Tos gan met ārā tikai tad, ja tie ir galīgi beigti, kā tas arī bija šajā gadījumā. Tāpēc tos atstāju tur pat:


Šodien iesvētīju cepeškrāsni - uzaicināju Robertu uz ceptām siermaizītēm. Mnjam! Istaba ir smuki sakārtota, pat pašam prieks. Redzēs, cik ilgi spēšu uzturēt kārtību. Viss, rīt gara diena (plānā ir Jolantas apciemojums no rīta, tad Elīzas sagaidīšana, tad līdz vakaram ir laiks improvizācijai, pēc kā ceru, ka sekos došanās dabā, iespējams ar nakšņošanu), jāiet gulēt.

Kad ir ko rakstīt...

... tad nav spēka to darīt, jo diena ir bijusi pilna notikumiem, kuri tomēr paņem zināmu daļu spēka. Šo jau rakstu miegot ciet... starp citu miegs šeit ir baigi labais, vienīgi jāpierod pie tā, ka te aizkarus aizvelkot, nav pilnīga piķa melna tumsa, kā tas bija Semas mājā.

Starp citu Semā pabiju šodien divas reizes. Uzreiz pēc rūts ieskrēju un savācu vēl dažas drēbes, tēju, ievārījuma burku un centrālo brauciena objektu - tualetes papīru! Nebiju vakar pamanījis, ka te nav šī brīnišķā celulozes izstrādājuma, kas no rīta bija zināms pārsteigums. Vēlāk, pēcpusdienā aizbraucām turp ar Robi, uzcepām picu no saldētavas un savācām pastiprinātāju ar skaļruņiem, galdiņu un vēl vairākus desmitus mantu.

Tad pienāca laiks apciemot Andri un Jāni viņu jaunajā mājā. Paķērām no Semas visu, ko Žeņa bija sagatavojusi grilam, kā arī pašu grilu un devāmies uz viņējo Noterojas galu, kur jaukā guļbaļķu mājiņā, meža ielokā džeki ir apmetušies. Idille. Gardi paēdām, jautri pavadījām laiku tai skaitā spēlējot Novusu, kuru Andris atvilka no Latvijas. Superīgi! Tagad esmu tik pieēdies, ka negribas kustēties. Tā tik ir dzīve!

Sapulce

Uz šodienas sapulci ofisā bija sabraucis viss iz Latvijas importētais avīžbērnu zieds. Gaidot lielo notikumu, izveidojās vairākas grupiņas, iedaloties droši vien pēc pazīšanās intensitātes starp bara locekļiem un personiskajām simpātijām. Tad visus ieaicināja konferences zālē ar veseliem diviem projektora ekrāniem (laikam lai neviens neko nepalaistu garām), dažādiem atspirdzinošiem dzērieniem un cepumiem - nu mājīgi nudien.

Īsumā briest pārmaiņas, kas nozīmē, ka uz septembri lielākā daļa darbinieku tiks paturēta un tie laimīgie "pāries" uz norvēģu līgumiem. Tas paver veselu jūru atrisināmu lietu, kā dzīvesvietas nodrošināšana (nav vairs komandējums), auto (pēc idejas jāpērk sev norvēģu nummuri), ID kods, muita, policija, jāatver vietējās bankas konts... utt. Kopumā jau labi, jo tiks maksāti nodokļi te uz vietas, kas pavērs veselu sarakstu ar seciālām garantijām, kuras līdz šim ir bijušas liegtas.
Tā nu, sakarā ar to, ka šonakt ierodas četri vasaras sezonas darboņi no Latvijas, tad mums piedāvāja vai nu palikt Semas mājā (kura jau tiek uzskatīta esam no gumijas taisīta), vai arī šodien pārvākties uz kādu no pagaidu mītnēm dažādās pilsētas daļās. Izvēlējāmies rajonu Kaldnes, kur nu jau rakstu no savas koju istabiņas.


Bilde nav nekāda izcilā, bet nu no kadra ir noslēpusies duša, tualete, internets, sava virtuvīte ar plīti, mikrovilni, ledusskapi, izlietni un traukiem. Man pat ir miiilzīgs dzēšamais aparāts!

Nu tā man te sanāca tikt pie jaunas dzīvesvietas - ātri un nesāpīgi. Pavisam negaidīti. Sīkāk visu aprakstīšu rīt, tagad jādodas pagulēt, lai no rīta rokas nenokrīt aiz noguruma... pārvākšanās ir sasodīti enerģiju noārdoša nodarbe.

Brīvdienas, 2. daļa

Miegs un Pasaules Čempionāts futbolā ir vainojami pie mana slinkuma, tā jau es rakstītu rakstu ik pa stundai! Starp citu, ja arī rodas vēlme puskvalitatīvi nožņaugt pāris stundas iz dienas, tad to var izdarīt te vai te. Iesaku.

Atskatoties uz svētdienu - pēc laiskās svētdienas izgulēšanās un nepieredzētās skype videokonferenču intensitātes, nolēmām tomēr doties uz Hortenu. Tur notika Roberta Adamsa fotogrāfiju izstādes atklāšana, kas automātiski nozīmē brīvbiļeti. Arī Ivo, Žeņa un mazais Maikls mums pievienojās. Jāsaka, ka biju ļoti apmierināts, ka beidzot, pirmo reizi Norvēģijā, aizgāju uz muzeju/izstādi/galeriju. Man bija beidzot jāaiziet kaut kur, kas kaut cik saistīts ar kultūru, citādi te sēžot lauka vidū var galīgi par tupeni palikt... poliski šādu procesu sauc par "odchamić się" un es ceru, ka ko līdzīgu es atkārtošu tuvākajā laikā. Vistuvāk sirdij man piekļāvās ekspozīcija ar nosaukumu "āboļkoki", pagalam pēc latvju lauku ainavas izskatījās, smeldzīti uzsita.

Vēlāk, pastaigājoties saulainajā dienā, uzgājām moliņu, uz kura tad arī piesēdām un labi pavadījām laiku dzeot tēju un baudot dažādas konfektes. Biju pats sev devis izaicinājumu nobildēt zvirbuli. Pēc padsmit minūšu medīšanas, viena bilde izdevās tīri ēdama. Grūtuma pakāpe bija vēl lielāka, jo objektīvs Roberta fotoaparātam bija uzlikts tāds, ka tas spēj nofokusēt priekšmetus, kas neatrodas tālāk par kādiem trim metriem. Pielien nu zvirbulim klāt ar lielu, melnu verķi rokā. Es pat izliku konfekšu kriksīšus, lai tos neģēļus pievilinātu.



Pa šīm pāris dienām esmu pamazām savedis lietošanas kārtībā Elīzas velosipēdu, kuu atradu pavasarī, tā ka varēsim vizināties apkāt, kad pēc nu jau būtībā trim dienām viņa atlidos... bet es jau nemaz neskaitu.

Šodien rosīga diena mājā, Andris un Jānis pārvācās uz citu māju un viņu vietā atnāca Pēteris ar sievu, mazuli, sievasmāti un sievasbrāli. Jopojām tiek kravātas un jaunajās vietās saliktas mantas, ēdiens un dažādi sadzīvei nepieciešami priekšmeti. Es ar biju rosīgs. Aizbraucām uz šrotu, kur es dabūju detaļu, kuru iemontējis Skočitā, panācu, ka degvielas tvertnes vāciņš beidzot atkal aizslēdzas līdz ar durvīm, kad nospiež signalizācijas pogu. Viena maza uzvara!

Rītdien ir sasaukta sapulce ofisā visiem, kuriem ir latviešu līgums. neviens nezin, par ko īsti tā sapulce būs... varbūt smird pēc deguma. Nu neko, rīt redzēs, nav ko tur zīlēt ;)

Brīvdienas, 1. daļa

Necenšoties pārtapt par "Roberts Norvēģijā", tomēr pastāstīšu par centrālo nedēļas nogales notikumu. Roberts iegādājās no Ulda Golfu. Džimmijs tagad ir nosēdināts uz rezervistu soliņa. Pat viņa jaunais akumulators ir pārlikts Golfā, kuram gan šobrīd vēl nav iesaukas - tā ir jānopelna. Ļoti ceru, ka iesauka parādīsies tā labo īpašību dēļ.

Tātad, lai izmēģinātu Golfu, sestdien nolēmām doties uz jau pazīstamo Trollsvann, kur mums ir palikušas vēl daudzas neizstaigātas takas un neiekarotas virsotnes. Pat lietainais laiks, kas apņēmis Vestfoldu nu jau veselu nedēļu no vietas (te nu bija saulainākais Norvēģijas reģions), mūs no nodomiem neatturēja. Gluži pretēji, varējām ar labpatiku baudīt visas tās burvīgās smaržas, kuras lietus aktivizēja meža plašumos. Tas, ka atklājām neaprakstāmi lielu pļavu ar melleņu stādiem, kas sniedzas līdz ceļgaliem, nozīmēja to, ka mūsu bīkses bija izmirkušas tieši līdz ceļgaliem. Robertam sanāca ieberzties dubultā, jo viņš bija salicis bikšu galus zābaku atlokos. Šāda konstrukcija kalpoja kā piltuve un viņa goroteksi pavisam neilgā laikā jestri žļurkstēja ar kādu puslitru ūdens katrā. Šajā pārgājienā atklājām vairākas uguskura vietas, "iekarojām" virsotni un uzgājām vairākas vietas, no kurām paveras pasakaini skati visapkārt. Es jutos gandarīts, ka izvilkāmies ārā uz vakara pusi, nevis nosēdējām dīvānā, skatoties Pasaules Čempionātu futbolā. Ak jā, melleņu vietu esam piefiksējuši un ceram turp doties uz izēšanās kūri, kad ogas nogatavosies.

Atpakaļceļā nolēmām (Golfa testēšanas nolūkos) izmest mazu, kā mums tajā brīdī likās, līkumu un apskatīt naksnīgo Hofu. Līkumojot pa x nozīmes ceļiem un celiņiem, kā arī vairākkārtīgi mainot starpposmus vainagojošās apdzīvotās vietas, pēc kāda laika mēs jau sākām šaubīties, vai Hofa vispār ir sasniedzama. Radās šķietamība, ka tā ir mirāža, pilsēta, par kuru visi zin, pat izliek ceļazīmes, bet tomēr neviens turp tā īsti nevar tikt. Domāju, ka tikai mūsu pozitīvais, naivistiskais noskaņojums pielabināja Hofas sargātājus un tomēr mums izdevās sasniegt apsolīto zemi. Uzreiz jāsaka, ka jutāmies mazliet vīlušies, jo no milzīgas zīmes "uz centru (bultiņa pa kreisi)" līdz Hofas nomalei bija jānobrauc kādi pārsimts metri. Vienīgā, ievērības cienīgā lieta, kas tur bija atrodama, ir humpalu nodošanas konteiners. Es nelaidu garām iespēju un pastiepu savu garo roku pēc diviem maisiem. Liels bija mūsu sašutums, kad abi maisi izrādījās pilni ar sieviešu krekliem, topiņiem un vasaras kleitām... teju visiem apģērba gabaliem bija kāds puķveidīgs ornaments. Lai arī ieguvums bija labas kvalitātes, nenonēsāts, izlēmēm, ka mums gluži šīs vešiņa nepiestāvētu, tāpēc visu iebaroju atpakaļ konteinerim. Atpakaļ tikām pavisam ātri, pa E18, pa ceļam izplivinot smaržu pingvīnu no priekšējā paneļa, kuram sāka tecēt ārā šķietami vaniļas aromātu nesošais šķidrums. Tecēšana un centieni pēc iespējas ātrāk izmest agresoru, vienlaicīgi mēģinot apliet pēc iespējas vairāk lietu, tika pavadīti ar mūsu skaudriem kliedzieniem un spiedzieniem... knapi savaldīju stūri!

Svētdienas apraksts sekos pēcpusdienā, tagad mazliet jāpaguļ pēc darba.