Ooou, pēc vienas stundas pagulēšanas pirms darba, miegs rīta pusē, pārnākot mājās, bija tik ciešs un salds, ka prieks. Be nu esam augšā un Elīza pieteicās uzveidot "kaut ko sāļu - ar olām" un man ir brīdis, lai varētu pāris rindiņas uzrakstīt par iepriekšējo dienu notikumiem.
Sestdien, pēc darba ciemos ieradās Jolanta un mēs kā jau kārtīgi tusētāji pasnaudām, pirms braukt uz lidostu, kur divpadsmitos bija jāsagaida starojošā Elīza. Mēs daudzmaz pārrunājām plānus, kas saistīti ar jāņošanu, ar potenciālo Elīzas auto iegādi tuvākajā gaišajā nākotnē. Čemodāns bija pilns ar Latvijas labumiem - sieriem, šķiņķiem, cepumiem un pat veselu kūpinātu vistu, kas uzreiz tika iebaudīta. Tieši tas, ko dakteris izrakstījis!
Pārējo sestdienas daļu veltījām pastaigām un dabas baudīšanai. Sākumā veicām garāku pārgājienu pa blakus esošo Noterojas meža masīvu, kur centāmies pēc iespējas izvairīties no civilizētām takām, ejot pa meža visdrīzāk zvēru iestaigātām taciņām. Rezultātā ieraudzījām pavisam netālu garām skrienošu brieža govi, kā arī uzgājām līdz šim skaistāko skatu punktu ar ugunskura vietu šajā mežiņā. Vakarm iestājoties, nolēmām nepaslinkot un ailaist uz putnu vērošanas torni Jarlsbergā. Tur, patvērušies no vēja, gremdējāmies garo viļņu radiostaciju skaņās un sildījāmies ar līdzpaņemto pašu plūkto aveņu lapu tēju un saldinājām pasākumu ar šokolādi un cepumiem.
Svētdiena mūs sagaidīja ar ļoti saulainu laiku, kas pamudināja mūs aktīvi pavadīt šo dienu. Iesākumam, Elīza parādīja savas jauniegūtās auto vadīšanas prasmes, kuras ir iespaidīgas! Jāsaka, ka pēdējo reizi, kad viņa bija šeit, viņa baidījās stāvošam auto pie stūres piesēst, bet tagad tik rullē - bez instruktora un rezerves pedāļiem. Šo dienu veltījām pierašanai pie Skočitas un gaitas uzsākšanas pret kalnu, ar novilktu stāvbremzi. Abi bijām ļoti apmierināti ar rezultātiem!
Vēlāk nolēmām relaksēties un pamēģinājām veiksmi ar Sergeja aizdoto grunteni, par ēsmu izmantojot garneles, no mola noķert kādu sālsūdens iemītnieci. Izlepušās draņķes... ne garneles, nedz fakts, ka mazliet nosalu sāžot saulē (mazliet pūta, tā teikt) viņu vēlmi uzķerties uz ēsmas nepastiprināja. Vispār jāatzīstas, ka Elīzai un Jolantai ir taisnība, šī vieta (te redzama vēl celtniecības stadijā - apzīmēta ar zaļo bultiņu) izskatās un "jūtas" pēc Andrejsalas. Ēka pie mola, angāri visapkārt, vecpilsēta rokas sniedziena attālumā. Patīkama atmosfēra.
Uz vakara pusi saņēmāmies un aizbraucām uz Semas māju, kur savācām pāri palikušos traukus (kurus tieši - to atcerējās Elīza), kurus Roberts aizveda atpakaļ ar auto. Mums bija cits uzdevums - aiztransportēt abus velosipēdus uz kopmītnēm (kādi 8 km). Tā jau būtībā nekas traks, ja neņem vērā faktu, ka Elīza pēdējo reizi uz velosipēda sēdēja pirms kādiem septiņiem gadiem un tā pati bija pirmā un vienīgā reize. Tā nu caur lamām un lielu piepūli dzima Elīza - velosipēdiste. Jau pēc pirmā kilometra pievarēšanas, kas aizņēma kādas divdesmit minūtes, sāka parādīties pirmās iemaņas, vienā piegājienā nobrauktie attālumi palielinājās, zigzagu amplitūda samazinājās līdz minimumam un lamas nomainīja smiekli un prieks par sasniegto. Tā nu mēs iemācījāmies braukt ar velosipēdu!
Sestdien, pēc darba ciemos ieradās Jolanta un mēs kā jau kārtīgi tusētāji pasnaudām, pirms braukt uz lidostu, kur divpadsmitos bija jāsagaida starojošā Elīza. Mēs daudzmaz pārrunājām plānus, kas saistīti ar jāņošanu, ar potenciālo Elīzas auto iegādi tuvākajā gaišajā nākotnē. Čemodāns bija pilns ar Latvijas labumiem - sieriem, šķiņķiem, cepumiem un pat veselu kūpinātu vistu, kas uzreiz tika iebaudīta. Tieši tas, ko dakteris izrakstījis!
Pārējo sestdienas daļu veltījām pastaigām un dabas baudīšanai. Sākumā veicām garāku pārgājienu pa blakus esošo Noterojas meža masīvu, kur centāmies pēc iespējas izvairīties no civilizētām takām, ejot pa meža visdrīzāk zvēru iestaigātām taciņām. Rezultātā ieraudzījām pavisam netālu garām skrienošu brieža govi, kā arī uzgājām līdz šim skaistāko skatu punktu ar ugunskura vietu šajā mežiņā. Vakarm iestājoties, nolēmām nepaslinkot un ailaist uz putnu vērošanas torni Jarlsbergā. Tur, patvērušies no vēja, gremdējāmies garo viļņu radiostaciju skaņās un sildījāmies ar līdzpaņemto pašu plūkto aveņu lapu tēju un saldinājām pasākumu ar šokolādi un cepumiem.
Svētdiena mūs sagaidīja ar ļoti saulainu laiku, kas pamudināja mūs aktīvi pavadīt šo dienu. Iesākumam, Elīza parādīja savas jauniegūtās auto vadīšanas prasmes, kuras ir iespaidīgas! Jāsaka, ka pēdējo reizi, kad viņa bija šeit, viņa baidījās stāvošam auto pie stūres piesēst, bet tagad tik rullē - bez instruktora un rezerves pedāļiem. Šo dienu veltījām pierašanai pie Skočitas un gaitas uzsākšanas pret kalnu, ar novilktu stāvbremzi. Abi bijām ļoti apmierināti ar rezultātiem!
Vēlāk nolēmām relaksēties un pamēģinājām veiksmi ar Sergeja aizdoto grunteni, par ēsmu izmantojot garneles, no mola noķert kādu sālsūdens iemītnieci. Izlepušās draņķes... ne garneles, nedz fakts, ka mazliet nosalu sāžot saulē (mazliet pūta, tā teikt) viņu vēlmi uzķerties uz ēsmas nepastiprināja. Vispār jāatzīstas, ka Elīzai un Jolantai ir taisnība, šī vieta (te redzama vēl celtniecības stadijā - apzīmēta ar zaļo bultiņu) izskatās un "jūtas" pēc Andrejsalas. Ēka pie mola, angāri visapkārt, vecpilsēta rokas sniedziena attālumā. Patīkama atmosfēra.
Uz vakara pusi saņēmāmies un aizbraucām uz Semas māju, kur savācām pāri palikušos traukus (kurus tieši - to atcerējās Elīza), kurus Roberts aizveda atpakaļ ar auto. Mums bija cits uzdevums - aiztransportēt abus velosipēdus uz kopmītnēm (kādi 8 km). Tā jau būtībā nekas traks, ja neņem vērā faktu, ka Elīza pēdējo reizi uz velosipēda sēdēja pirms kādiem septiņiem gadiem un tā pati bija pirmā un vienīgā reize. Tā nu caur lamām un lielu piepūli dzima Elīza - velosipēdiste. Jau pēc pirmā kilometra pievarēšanas, kas aizņēma kādas divdesmit minūtes, sāka parādīties pirmās iemaņas, vienā piegājienā nobrauktie attālumi palielinājās, zigzagu amplitūda samazinājās līdz minimumam un lamas nomainīja smiekli un prieks par sasniegto. Tā nu mēs iemācījāmies braukt ar velosipēdu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru