Necenšoties pārtapt par "Roberts Norvēģijā", tomēr pastāstīšu par centrālo nedēļas nogales notikumu. Roberts iegādājās no Ulda Golfu. Džimmijs tagad ir nosēdināts uz rezervistu soliņa. Pat viņa jaunais akumulators ir pārlikts Golfā, kuram gan šobrīd vēl nav iesaukas - tā ir jānopelna. Ļoti ceru, ka iesauka parādīsies tā labo īpašību dēļ.
Tātad, lai izmēģinātu Golfu, sestdien nolēmām doties uz jau pazīstamo Trollsvann, kur mums ir palikušas vēl daudzas neizstaigātas takas un neiekarotas virsotnes. Pat lietainais laiks, kas apņēmis Vestfoldu nu jau veselu nedēļu no vietas (te nu bija saulainākais Norvēģijas reģions), mūs no nodomiem neatturēja. Gluži pretēji, varējām ar labpatiku baudīt visas tās burvīgās smaržas, kuras lietus aktivizēja meža plašumos. Tas, ka atklājām neaprakstāmi lielu pļavu ar melleņu stādiem, kas sniedzas līdz ceļgaliem, nozīmēja to, ka mūsu bīkses bija izmirkušas tieši līdz ceļgaliem. Robertam sanāca ieberzties dubultā, jo viņš bija salicis bikšu galus zābaku atlokos. Šāda konstrukcija kalpoja kā piltuve un viņa goroteksi pavisam neilgā laikā jestri žļurkstēja ar kādu puslitru ūdens katrā. Šajā pārgājienā atklājām vairākas uguskura vietas, "iekarojām" virsotni un uzgājām vairākas vietas, no kurām paveras pasakaini skati visapkārt. Es jutos gandarīts, ka izvilkāmies ārā uz vakara pusi, nevis nosēdējām dīvānā, skatoties Pasaules Čempionātu futbolā. Ak jā, melleņu vietu esam piefiksējuši un ceram turp doties uz izēšanās kūri, kad ogas nogatavosies.
Atpakaļceļā nolēmām (Golfa testēšanas nolūkos) izmest mazu, kā mums tajā brīdī likās, līkumu un apskatīt naksnīgo Hofu. Līkumojot pa x nozīmes ceļiem un celiņiem, kā arī vairākkārtīgi mainot starpposmus vainagojošās apdzīvotās vietas, pēc kāda laika mēs jau sākām šaubīties, vai Hofa vispār ir sasniedzama. Radās šķietamība, ka tā ir mirāža, pilsēta, par kuru visi zin, pat izliek ceļazīmes, bet tomēr neviens turp tā īsti nevar tikt. Domāju, ka tikai mūsu pozitīvais, naivistiskais noskaņojums pielabināja Hofas sargātājus un tomēr mums izdevās sasniegt apsolīto zemi. Uzreiz jāsaka, ka jutāmies mazliet vīlušies, jo no milzīgas zīmes "uz centru (bultiņa pa kreisi)" līdz Hofas nomalei bija jānobrauc kādi pārsimts metri. Vienīgā, ievērības cienīgā lieta, kas tur bija atrodama, ir humpalu nodošanas konteiners. Es nelaidu garām iespēju un pastiepu savu garo roku pēc diviem maisiem. Liels bija mūsu sašutums, kad abi maisi izrādījās pilni ar sieviešu krekliem, topiņiem un vasaras kleitām... teju visiem apģērba gabaliem bija kāds puķveidīgs ornaments. Lai arī ieguvums bija labas kvalitātes, nenonēsāts, izlēmēm, ka mums gluži šīs vešiņa nepiestāvētu, tāpēc visu iebaroju atpakaļ konteinerim. Atpakaļ tikām pavisam ātri, pa E18, pa ceļam izplivinot smaržu pingvīnu no priekšējā paneļa, kuram sāka tecēt ārā šķietami vaniļas aromātu nesošais šķidrums. Tecēšana un centieni pēc iespējas ātrāk izmest agresoru, vienlaicīgi mēģinot apliet pēc iespējas vairāk lietu, tika pavadīti ar mūsu skaudriem kliedzieniem un spiedzieniem... knapi savaldīju stūri!
Svētdienas apraksts sekos pēcpusdienā, tagad mazliet jāpaguļ pēc darba.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru