Birkas

Norčām ir interesants paradums, kuru esmu novērojis jau neskaitāmas reizes, tāpēc to nevar saukt par izolētiem gadījumiem. Kad vietējie veic dārza labiekārtošanas darbus un iestāda kādu koku, krūmu vai puķu ceru, tad obligāti tiek atstāta birka, kas tam nāk līdzi no veikala. Vai tiešām tik grūti atcerēties, ko esi iestādījis? Šādu pašu brīnumu arī redzēju Oslo parkos, kur pilnīgi visiem rožu stādiem itvisās dobēs klāt bija bļitka. Tās mani tā kārdināja, ka man noteikti vajadzēja uzzināt kādas šķirnes stādi tie ir... it kā es baigi kaut ko sajēgtu no rožu stādiem.

Piestājot ierastajā tējas dzeršanas vietā (redzams iepriekšējā video), attapos, ka esmu līdzi paķēris spiningu. Tā nu nesen atklāto dīķi ietestēju. Neskatoties uz to, ka redzēju vienu zivju aktivitātes atstātu apli ūdenī, neviena no tām neizrādīja interesi. TIkmēr man pilnīgi klāt pielavījās pīļu mamma ar astoņiem (speciāli skaitīju trīs reizes) pīlēniem. Tie bija tik maziņi, ka izskatījās kā mazi šokolādes krēma konusiņi, kas samērā strauji (un izdodami neaprakstāmi komiskas skaņas) slīdēja līdzās lielajam šokolādes keksam. Žēl, ka kamera nebija pa rokai, tad es jūs pamocītu ar vēl vienu video.

Meklējot izskaidrojumu manām neveiksmēm komunikācijā ar vietējām zivīm, devos uz makšķernieku veikalu. Pārdevējs bija sasodīti atsaucīgs (kā jau visi makšķerēšanas veikalu pārdevēji) un atklāja man VISUS noslēpumus un knifus. Izrādās, ka es bieži vien spiningoju nelaikā un, kas vēl svarīgāk, ar pārāk gaišiem rotiņiem. Te, izrādās, forelēm patīk tumši rotiņi un agra rīta vai pavēlāka vakara stundas. Ar šo informāciju bruņojies domāju tuvākajā laikā atkal šturmēt kādu upīti.

Pēc veikala nolēmu beidzot atrast Jarlsbergas golfa laukumu, pie kura esmu nolēmis tuvākā nākotnē izveidot geocache vietu (pats savu kastīti apslēpt). Vispār apkārtne no Tonsbergas mūsu virzienā ir geocacheru diezgan ignorēta. To esmu nolēmis pamazām mainīt. Bet nu golfa laukumu tā arī neatradu. Izrādījās, ka iegriezos vienu krustojumu par tālu (30m) un jāsaka, ļoti veiksmīgi! Ceļš mani aizveda līdz vietai ar pasakainu skatu uz Tonsbergu viņā fjorda krastā. Feina vieta, kurs pasēdēt un sakopot domas.

Eirovīzija

Kas tad noticis pa divām dienām? Sestdien pēc darba iemēģināju veiksmi netālajā upē. Lai no stāvvietas tiktu pie upes, ir jāpāriet dzelzceļš. Otrpus es atklāju smuki nopļautu pļaviņu ar mērķiem lokšāvējiem. Interesanta vieta, kur pastaigāties agrā rītā. Upe, lai arī izskatās liela un plata, tomēr izrādījās pasekla, līdz ar to ik pa brīdim aizķērās āķis aiz kādām zālēm un aļģēm, simulējot copi. Un, kā es sāku domāt, ir jāierodas vēl agrāk, lai kāda zivs izdomātu pievērst uzmanību maniem rotiņiem. Gulēju gan labi pēc šīs nodarbes.

Starp citu, guļu es ļoti daudz, jo miegs nāk pastāvīgi. Pie tam nekādīgi nevaru izgulēties, lai arī sāni jau sāk sāpēt. Jāsāk ar rītdienu vairāk sevi nodarbināt, domāju, ka tas atrisinās problēmu. Visgrūtākais gan ir piecelties lai varētu sākt rosīties.

Sestdien vakarā devos uz Noterojas māju, kur Didzis un Armands atrādīja bildes un video no sava ceļojuma pa Norvēģijas kalniem. Forš ceļojums, tomēr lika aizdomāties, vai es to visu gribu piedzīvot. Iespējams slinkums kāpelēt un tie drūmie, bez redzamām dzīvības pazīmēm esošie plašumi, mani vada šādi šobrīd domājot. Vēlāk mums pievienojās Vaira ar Cīparu (meita), kad jau bijām kārtīgi izpļāpājušies, no Zviedrijas iepirkumiem atgriezās Brigita un Co. Jautrā kompānijā pagāja laiks un attapāmies, ka iet taču Eirovīzija uz kuru taisījāmies braukt uz Oslo. Tā nu brauciens tika atlikts un ķērāmies pie visu dalībnieku izķidāšanas un kritizēšanas. Un es jau pēc tam teicu, ka "man jau tā vāciete no sākuma patika!". Nē nu patiešām! Jāatzīst, ka azerbaidžānietes krūtis tomēr ir centrālā bilde, kas paliks manā atmiņā par šī gada Eirovīziju.

Pēc Eirovīzijas jaunkundzes vēlējās tikt vietējā visiekārojamākajā klubā Esmeralda, kas atrodas krastmalā - skaitās šika vieta. Tā nu attapos stāvot rindā uz tāda iestādījuma tipu, uz kāde neesmu stāvējis rindā gadus... laikam nekad. Un tas nav mājiens par to, ka es esmu kaut kāds VIP ieeju rezidents visos Rīgas klubos. Rinda ar zelta jaunatni mani neiedvesmoja, tādēļ pēc pastaigas gar molu devos mājup. Roberta stāsts par to, kā viņu, tumsai iestājoties, netālajā putnu vērošanas tornī sēžam, ielenca četras govis man likās pagalam amizants. Būs mums turp jāaizbrauc kādu dienu.

Svētdienu pavadīju darot to, ko aprakstīju pašā sākumā - deldējot savus sānus (vai gultu). Apmācies laiks nu nekādi nesekmēja vēlmi doties pastaigā. Lielākais šīsdienas ieguvums ir sarunas ar Elīzu un Gundegu (kura tagad pārvākusies uz Ziemeļīriju). Dažreiz saruna apskaidro prātu un dod impulsu uzsākt rīkoties. Esmu iesēdējies. Ceru, ka rīt man būs daudz interesantu notikumu, kurus aprakstīt!

Videoamatieris

Radio izdzirdēju dziesmu, kura acīmredzami bija par avīzēm un reklāmām, tāpēc nolēmu to iemūžināt, lai parādītu Robim. Tomēr tas ātri vien pārvērtās garākā pasākumā un es mazliet paspēlējos ar filmēšanas leņķiem un montēšanu. Rezultāts varbūt mazliet izstiepts, bet kopumā dod ieskatu par manu darbu. Ņemiet par labu!

Šodien apsveru domu par braucienu uz Oslo, lai jautrā kompānijā noskatītos Eirovīzijas finālu pie kāda no lielajiem ekrāniem (tādi it kā esot izvietoti). Visdrīzāk rītdien atgriezīšos vēlu naktī un man nebūs spēka rakstīt uzreiz. Bet Brauciena apraksts noteikti sekos!

Zvans no turienes

Šonakt, pēc uzkraušanās, pamanīju, ka kāds man ir zvanījis pa to laiku. Nu ko, atzvanīšu - nodomāju. Pāris pīkstieni un viņā galā paceļ sieviete. "Hello" ar britu akcentu mani mazliet izsit no sliedēm... angliski pajautāju, vai viņa man ir zvanījusi. Te seko neveiklu un pusaprautu frāžu virkne no abām pusēm un tad balss otrajā galā "Tracy, is that you?", uz ko es atbildu "Do I sound like Tracy?", "I gess not", "Then I guess you dialed wrong number", "I am awfully sorry!" un jauki atvadamies. Tad tik es cītīgāk ieskatos uz tel. numuru - sasodīs, angļu kods priekšā! Man jau tas akcents un it īpaši izteiciens "awfully sorry" likās sasodīti amizants.

Kā pēc darba aizgāju gulēt, tā arī nogulēju līdz pieciem pēcpusdienā. Nekas nevarēja mani piecelt, arī Roberts, kurš pārradies pēc skolas mani cītīgi modināja. Šodien vienkārši bija guļamā diena, tā gadās.

Bet esmu šodien izdarījis ar svarīgu lietu. Beidzot esmu atradis atveri, pa kuru iespiest Xado ātrumkārbā. To izdarīšu rīt pirms darba un izbraukšu tos 10 km, kas nepieciešami, lai iestrādātu. Tā ka būs jāpieceļas paagrāk. Un otra lieta, ko šodien paveicu, ir sagādāju atbilstošas skrūves, lai pieliktu pannu zem motora, lai netīrumi neaizkakā ģeneratora skriemeli, kas ir padārgs prieks. Tā nu tagad panna ir uzlikta, kā arī mazliet pieskočoju tās bampera daļas, kuras palikušas ļenganākas. Jā, es jau jūtos samērā pieredzējis skočotājs esam. Mak Gaivers ar mani lepotos!

Un vēl viena superīga ziņa. Šodien saņemu vēstuli no brālēna Pīrāga! Tajā iekšā vesels lērums neredzētu alus etiķešu no Britu salām. Tas ir tik patīkami saņemt īstu vēstuli, kuru var apčamdīt un pārlasīt turot to rokās. Paldies!

Apavu padarīšanas

Šonakt aizmigt teju nebija iespējams, kā vēlāk izrādījās, dēļ vētras, kas virzījās mūsu virzienā. Apziņa, ka mašīna tiks beidzot notīrīta no bērzu putekšņiem, nemazināja šausmas par to, ka būs šajos laikapstākļos jālēkā apkārt ar makulatūru. Centos pielāgoties situācijai un, kad piekabe piebrauca, piemanevrēju klāt ar bagāžnieku un, ūdens/vēja ārprāta apskauts, sakrāvu visas avīzes tajā. Pēc tam fiksi pazudu Statoil virzienā, jo tur ir izgaismots un, kas svarīgāk, jumts virs galvas! Tā nu varēju sakrauties komfortā. Un, gluži kā uz burvja mājienu, vētra beidzās tieši tad, kad viss bija sakrauts un es vēru ciet durvis mašīnai. Tā nu darbs izvērtās patīkamā pastaigā.

Pastaigas laikā atklāju, ka arī es neesmu imūns pret avīžpuiku tipisko kaiti - noēstām zolēm. Jā, mani uzticamie darba apavi ir sākuši iebeigties un tajos parādījies caurums. Tā nu sanāk, ka darba specifika sevī ietver daudz griezienu uz papēža, kas parasti notiek uz asfaltētas virsmas. Gluži kā smilšpapīrs, it īpaši vasaras sezonā. Tagad sāku funktierēt, kur un kādus izvēlēties nākošos apavus darbam, jo pa lietu papēdis bija izmircis. Skaidrs, ka tiem ir jābūt lētiem, izturīgiem un ērtiem... parasti grūti apvienojamas lietas!

Sarkanais datums

Nolēmu sev piešķirt brīvdienu arī rakstīšanā. Tam par iemeslu ir svarīgs notikums - šodiena ir pēdējais datums norvēģu kalendārī, kas ir apzīmēts ar sarkano krāsu un iekrīt darba dienā, samērā garā laika sprīdī! Nākošais un vienlaicīgi arī pēdējais šada veida datums ir... 25. decembris. Tā nu sanāca, ka šī diena bija lietaina un es to pavadīju skatoties nesen pieminētā seriāla pirmo sezonu.
Vakardiena gan bija daudz rosīgāka. Kā jau plānojām, atkārtoti devāmies uz Troļļūdeni. Šoreiz izvēlējāmies citu taku. Iespējams tādēļ nevarēju vairs atrast iepriekšējā dienā visuresošos melnos gliemežus bez gliemežnīcas. Pagalam dīvaini un ērmīgi radījumi, piķa melni, sprīža garumā. Cerēju tos sabildēt, bet nu neko darīt. Apkārtnē ir daudz skaistu kalnu ezeru, tajos ūdens jau pie krasta ir man apmēram līdz jostas vietai, bet 10 cm tālāk, jau tik dziļi, ka neko saskatīt nevar. Ejot pāri kalnu korei, nolēmām piemesties uz kādu rīdi un pabaudīt skatu visapkārt, pagozēties saulītē, izdzert tēju ar Selgas cepumiem. Jā, cepumu paciņās atradu akcijas uzlīmes, kuras esmu nolēmis piereģistrēt... aiz neko darīt var arī loterejā sākt piedalīties! Ļoti feinas un relaksējošas ir šādas pasēdēšanas.


Otrpus uzkalna grēdai, kuru pievarēt nebija nemaz tik vienkārši, atradām feinu vietiņu pasēdēšanai pie upītes. Un te es pēkšņi atcerējos bērnību, kad mēs gan pie Vecmammas laukos, gan arī Duntē taisījām dambjus uz mazām urgām, kā arī samērā zolīdām upēm. Un es nespēju atturēties uzveidot vienu arī šajā upītē. Ļoti pateicīga vieta izrādījās, jo pietiek apsēsties uz viena liela akmens pašā vidū un visapkārt no ūdens var celt ārā lielas un mazas dambja sastāvdaļas. Akmeņu te netrūkst. Papilds esmu sapratis, ka jaunie apavi ir bijuši iztērētās naudas vērti - būtībā tās ir elpojošas, kāju neberzošas kalošas. Ūdens tām plūst pāri purngaliem, bet kāja paliek sausa! Pēc stundas darba, ar vairākām pauzītēm, mans meistardarbs bija gatavs!

Skatoties, kā ūdens ceļas un cenšas atrast jaunu tecējumu, ar Robertu vienojāmies uzskatā, ka šādu dambju veidošana ir viena no visforšākajām puzlēm, kādu daba var piedāvāt. Esmu gandarīts par padarīto darbu un to, ka neapslāpēju savas vēlmes. Tik pat labi es varēju par to tikai padomāt un atmest visu šo prieku ar "stulba un bērnišķīga ideja". Bet nekā, jāizmanto šadi mazie, vienkāršie brīži. Tas ir lēts un kvalitatīvs prieks.

Vēl viens novērojums par vietējo dabu. Šeit ir purvāju terases. Tīri neparasti ir izier cauri vienam purvam, pakāpties pārdesmit metrus augstāk un atrasties vēl vienā purvā, ar visiem akačiem un pussatrūnējušām lietām tajā. Vienīgais izskaidrojums tam ir tas, ka klintis ir kā dabīgas, milzīgas bļodas, kuras nelaiž to ūdeni prom.

Tā jau drīz var sākt arī nūjot....

Esmu pārradies mājās pagalam vēlu un diezan noguris, tomēr vēlme padalīties dienas notikumies stāv tam pāri. Bet nu par visu pēc kārtas.

Šodiena darbā bija kā medusmaize - nevienas reklāmas un laiks kā jūra (kā jau kādreiz minēju, sestdienās jāizvadā līdz deviņiem). Tā nu pēc iespējas lēnāk vilkdams kājas, sarunādamies ar žagatām, kaķiem un zvirbuļiem, veikdams tējas pauzītes un itvisur ziedošo augu apostīšanu, iekļāvos divās stundās, kas ir fantastisks laiks. Pēc darba fiksi atradu jaunu, vakar uzstādītu geocache kastīti un paspēlējos ar tajā atrasto jojo. Izklaides sita vēl augstāku vilni, kad es pie mājas mēģināju "pielavīties" meža zosu baram... rezultāts redzams video (tajā arī redzams, cik netīrs ir objektīvs). Katrā ziņā, izklaidēm pilns rīts.

Sagaidīju Robertu lidostā, iegādājāmies COOPā augļus ar 40% atlaidi un devāmies mājup izgulēt sakrājušos miegu. Es tā īsti nebiju gulējis pirms darba, jo skatījos pilotsēriju seriālam Deadwood, kā arī noskatījos dāņu filmu To Verdener. Abi man diezgan labi patika. Tik nevaru saprast, vai tiešām gribu pavadīt pāris stundas nedēļā skatoties seriālu par mežonīgajiem zelta drudža laikiem.

Pēc spēcinoša miega nolēmām pārvarēt slinkumu un laidām uz to pašu vietu, kur pirmo reizi neveiksmīgi mēģinājām noķert foreles. Pamatā vēlējāmies pavazāties pa dabas takām vietā, kas saucas "Troļļu ūdens". Plānotā īsā pastaiga izvērtās septiņu kilometru pārgājienā pa miklājiem, klintājiem un gleznainu ceļu, kalnā augšup un lejup. Tverami svaigs gaiss, haotiski sagāzti koki, lieli un mazi akmens bluķi, jauktie meži un kalna augšā pasakains panorāmisks skats. Ideāla vieta pastaigām. Esam nolēmuši, ka šīs takas papētīsim vēl tuvāk, jo tur ir ko pētīt. Tas ko šodien apstaigājām ir tikai niecīga daļiņa no visa, kas tur pieejams. Tajā skaitā tur ir arī vairāki kalnu ezeri, vairākas virsotnes un upītes. Būs kur pavadīt aktīvi brīvo laiku. Rīt domājam doties turp atkal, iespējams tur pat paliekot arī pa nakti. Makšķeres arī paķersim līdzi. Bildes domājams gaišā nākotnē no šiem pārgājieniem arīdzan sekos.

Ja jau makšķeres pieminēju, tad par tām arī turpināšu. Krēslai iestājoties nolēmām pamēģināt vēl reizi tajā pašā upītē izmēģināt veiksmi, jo Roberts bija pagājušo nedēļ pamanījis, ka uz vakaru tur notiek kustība. Ar grūtībām redzot, kur mest, vazājāmies gar krastu un beigās veiksme man uzsmaidīja! Es varu oficiāli paziņot, ka esmu noķēris savu pirmo foreli Norvēģijā! Tiesa, tā bija tik maza, ka nācās to nopurināt no āķa... nav vērts bendēt sīci dēļ pusotras baltmaizes šķēles. Gan jau būs arī lielākas.

Prieks, ka arī krustmeitiņai Frensisai šodien vārda diena tika godam nosvinēta. Elīza pamatīgi noņēmās šodien organizējot pikniku, par to viņai žetons un liela buča! Tā ka jāsaka, ka diena bija padevisies pagalam veiksmīga!

Pacietība

Vakardienas zivju brauciens beidzās ap pus vienpadsmitiem, kad beidzās gaisma. Diemžēl, tieši tad arī sākās kustība ūdenī. Sāku domāt, ka vairums zivju šeit ir Jēbejā iegādājušās nakts redzamības ierīces un pa dienu vispār nelien ārā. Nu jā, pēc pašķidriem lietiem upe ir tik biezā, dzeltenā krāsā kā tās lielā Ķīniešu māsa. Lai kaut kas vispār noķertos, ir jāiemet rotiņš tieši zivij degungalā - pretējā gadījumā nesaskatīs. Nu nekas... gan jau! Makšķerēšana norūda tai skaitā arī pacietību.

Šodien jūtos kā cūka. Sēžu istabā apenēs un svīstu, jo sutoņu āra saulē padara vēl neciešamāks pilnīgs vēja trūkums. Pakustēt nav vispār spēka. Tāpēc nolēmu noskatīties filmu un apēst meloni. Melone bija ļoti labi nogatavojusies, kas, iespējams, ietekmēja manu novērtējumu filmai. Mana izvēle krita uz "The book of Eli", tajā notikumi risinās postapokaliptiskā pasaulē, kur centrālā tēma ir viena cilvēka mērķtiecība un ticība. Neteikšu, ka tajā tiek kaut kādas dziļas filozofiskas problēmas risinātas, vai kāda mīkla šķetināta, toties ik pa brīdim ir baudāmi tuvcīņas skati, kā arī divas amizantas apšaudes un trīs sprādzieni. Arī aktieru ansamblis ir patīkami nolasīts. Ideāla filma tādai dienai, kā šodiena - iesaku!

Rītdien uz divpatsmitiem došos uz lidostu, sagaidīt Robi. Par to prieks, lai arī vienam istabā atrasties arī ir savi plusi (skat. otrās rindkopas otro teikumu). Iespējams, uzreiz pēc tam satiksimies ar Jolantu, kura ar jauno leišu draudzeni caur Tonsbergu dodas Rigges lidostas virzienā.

Zaļā domāšana

Firma izdomājusi, ka kļūs videi draudzīgāka un nolēma sākt šķirot avīžu iepakojumus. Par to mūs noinformēja vakardien, kas palielināja dažu elementu neapmierinātību ar to, ka avīzes jau tā tika atvestas krietni par vēlu. Rezultāts tāds, ka mums tagad ir trīs maisi, viens papīram (pie katras pakas ir rūts Nr. un avīžu skaits tajā), viens celofānam un vēl viens plastikāta lentēm, kuras to visu satur kopā. Baigais čakars. Bet nu zaļi. Tagad šķirošu... ir jau pierasts, jo te arī sadzīves atkritumus šķiro (bildē redzami konteineri pie mājas - papīram, kompostam, stiklam/bleķiem, plastmasai un pārējiem atkritumiem)... ja pareizi noprotu, tad nav tas pats variants, ka visu samet vienā miskastes vāģī kopējā katlā. Par šo gan būs jāaptaujā džeki, kuri strādā uz vietējām Norbām.

Visu dienu ir sutīgs, kas padara pagalam miegainu. Visu laiku nāk miegs un neko negribas darīt, kā tik gulēt. No tā gan sāk sāpēt mugura. Tāpēc pastaigājamies, uzspēlējam futbolu, kas Elvisam maksāja stipru astmas lēkmi, bet nu nekas tāds, ko inhalators nevarētu pieveikt. Tā ka vasara ir ienākusi pilnu sparu. Tas, kā te nav, ir odi. Rīgā mūs normāli sāka ēst... a te tik paretam kāds garām nolido.

Tagad Andris mani pielauza aizbraukt pamakšķerēt. nu nekas, divas stundas gaismas mums ir palicis, moš būs jauka vakara cope. Tik ko ar tām zivīm darīt? Pa nakti tās tīrīt nu nemaz negribas. Heh, vispirms tās gan ir jānoķer!

Atpakaļ nerealitātē

Brauciens uz mājām bija vairāk kā izdevies. Mēs ar Elīzu kļuvām par divu jaunkundžu krustvecākiem (bildes man ir piesolītas vēlāk)! Bija interesanti pavērot atšķirības starp luterāņu un katoļu pieeju šim pasākumam. Abas meitenes ir superīgas un man patīk, ka katra ir savā vecumā, kas daudzveido šo pieredzi, ko sauc par "būt par krusttēvu". Jācer, ka nepievilšu mazās un būšu uzdevumu augstumos. Pavadīju daudz laika ar savu mīļoti meiteni, brāli un ģimeni. Satiku draugus, daudz smējos un atpūtos garīgi. Neapslāpēju savu pēkšņi uznākušo negausīgo kāri pēc alus, tāpēc izgaršoju visus iespējamās alus šķirnes pieejamas Latvijas veikalos (kvalitāte un cena ir vienkārši pasakaina). Mums bija ļoti daudz pasēdēšanu pie pusdienu galda, tā ģimeniski forši. Babcia pat paguva izvilkt 1993. gada Šardonē... tik senu vīnu es nebiju garšojis un tas bija apbrīnojami labs. Man ļoti patika ģimeņu barbekjū, kura laikā likās, ka visi astoņi bērni nonesīs māju līdz ar pamatiem, viņi ir tik dzīvelīgi - mums būtu jāpamācās. Paldies Laurai, ka tik drosmīgi atļāva mums izmantot savu māju. Hokeja skatīšanās Sesku ielā mijās ar gariem vakariem pie ūdens pīpes ar Elīnu un Lauru. Mēs ar Mareku ar sabiedrisko un kājām izskraidījām visu Rīgu, tā ka paguvu pārliecināties, ka viss ir savās vietās. Pierunāju tēti pārvest Žigulīti (Dziadeka (vectēvs) 1975. gada VAZ 2101 "kapeika") uz garāžu Purvciemā, ir doma to sataisīt tā, it kā nule kā no konveijēra būtu noripojis. Ceru, ka tam sanāks atlicināt naudu un šis projekts izdosies, jo ja pareizi saprotu, tad no 35. gadu vecuma auto tiek uzskatīts par antīku.


Mans ceļš atpakaļ uz Norvēģiju gandrīz beidzās lidostā Rīga. Izgājis kontroli sapratu, ka laika ir atliku likām, tāpēc pavazājos apkārt. To, ka man ir pienācis laiks doties uz lidmašīnu, kurai izlidošana ir 11:20, es sapratu pulksten 11:10. Ak jēl, kā es skrēju! Bargu skatienu dāma pie "geita" man pajautāja, kādēļ es kavējoties - uz ko es nesakarīgi nomurmināju kaut ko par kavēšanos un apmaldīšanos laikā un telpā. Tas, acīm redzot, bija samērā sakarīgs izskaidrojums, tāpēc es tiku viens pats iesēdināts autobusā un usainais šoferis mani līku loču pa lidostas teritoriju aizvizināja līdz lidaparātam. Pēc galvenās stjuartes paziņojuma, ka stresa nav, es, godīgi sēdošo un jau piesprādzēto pasažieru izbrīna pilno acu pavadībā sāku sistemātiski vērt vaļā un cirst ciet visas bagāžas nodalījuma durvis, ar domu tajā ievietot savu čemodānu. Ar citas stjuartes palīdzību vieta bagāžai tika atrasta un es nosēdos blakus pusmūža dāņu (visdrīzāk) pārim. Uff... izdevās!

Tagad jau pusotru dienu gulšņāju un cenšos noēst augļus, kuriem uzbrūk mājā ieviesušās skudras. Man Andris visu laiku jautā, vai es nevaru izgulēties. Tad es sapratu, ka es esmu pārgulējis jēgu, vienkārši man negribas pamosties šajā realitātē. Nu jau trešā braukšana uz šejieni ar apziņu, ka pavadīšu ilgstošu laiku prom no mājām. Ar katru reizi ir šķietami vieglāk, bet tas drīzāk ārēji. Esmu skaidri sapratis, ka nekāda pasaules nauda neatsver to, ka nevari tikties ar sev tuviem cilvēkiem. Tomēr ēst vajag un patstāvīga dzīve ir jāuzsāk, tāpēc sekošu sevis uzstādītam plānam. Ceru pārredzamā nākotnē uz to, ka būs iespēja braukt atpakaļ un spēt cilvēcīgi eksistēt ne uz ģimenes kakla. Tas, ko ar šo gribu teikt ir nekavējieties ne mirkli un pavadiet pēc iespējas vairāk laika ar sev tuviem cilvēkiem. Jā, viņi var dažreiz būt kaitinoši, domāt "galīgi nepareizi", utt., tomēr vienalga pēc viņiem mēs skumstam visvairāk tad, kad esam prom, vai arī viņi ir aizgājuši viņsaulē. Neizniekojiet laiku un apciemojiet visas vecās un jaunās tantes un onkuļus, vecmāmiņas, vectēvus, pavadiet laiku ar vecākiem un brāļiem/māsām, obligāti satieciet savus draugus. Bez tā visa smagi reducējas dzīves kvalitāte... diemžēl to visu saproti tad, kad tas vairs nav trolejbusa brauciena attālumā...

Čemodāns

Pēc paša spēkiem rūpīgi sastādīta saraksta, esmu sakravājis čemodānu, kurā nemaz tik daudz neieliku - dažas vešiņas, kurpes un lādētājs. Tomēr svars jau liekas tāds pamatīgs tam melnajam priekšmetam. Starp citu, atrasts te pat, Tonsbergā. Viens rokturis tam trūkst, bet pamatfunkciju tas pilda.

Tagad jau skaitu stundas, ne dienas līdz varēšu samīļot visus manus cukurdūkulīšus! Lieki piebilst, ka datoru neņemu līdzi, līdz ar to ieraksti šeit atsāksies pēc nedēļas. Jācer, ka spēšu fiziski izturēt šīs brīvdienas, jo daudzi būs jāapciemo un daudz kas būs jāpadara. Tas gan nekas traks, jo esmu noilgojies pēc savējiem.

Svarīgākie notikumi būs mazās Elīzas (15. datumā) un Frensisas (16. datumā, ja mācītājs atveseļosies no tām trakajām iesnām, kas tam piemetušās) kristības. Mēs ar Elīzu abām meitenēm kļusim par krustvecākiem! Šajā sakarā mani pārņem visas iespējamās cēlās jūtas. un neizsakāms prieks. Ceru, ka varēsim būt tādi krustvecāki, kādi meitenēm nepieciešami. Es šo uztveru diezgan nopietni.

Tā ka tiekās kaut kur Latvijas plašajās ārēs!

Oslo

Mājā ir lazarete. Pirmais satiekoties vairs nav "labrīt", bet gan "nu kā jūties?". Katram savā laikā, intensitātē un simptomu gammā ir vēdervīruss. Pamatā tiek lietota kola, lai pilnībā iznīcinātu visu, kas ir vēderā un zarnās. Ik pa brīdim kāds biedē podu, pārliecoties tam pāri un kliedzot. Uzreiz pēc darba sajutos tā pavājāk un arī temperatūra uzsitās pāri 37 un, kamēr atbrauca Jolanta, pavadīju guļot. Beigās nolēmu, ka visu dienu jutīšos slikti, līdz ar to vairs nav starpības kur. Tā nu sakravājos arī, paķēru vairākus tukšus maisiņus un devāmies uz Oslo. Jolanta šoferēja jo mana ārstēšanās metode sevī ietvēra sauju ogļu un tad regulāras uz maltiem pipariem uzlieta šņabja devas. Jāsaka, ka siltais laiks un, lai arī nelielā, tomēr nerimstošā alkohola plūsma padarīja manu ceļojumu ne vien panesamu, bet pat ļoti patīkamu. Feini.

Galvaspilsētā nācās mazliet pamanevrēt, jo šiem dažas ielas tika slēgtas dēļ maratona. Tikuši līdz parkam uz V burta (es to nosaukumu joprojām neatceros), mēs aizgājām pavazāties un apskatīt to dienas gaismā. Tas viss čumēja un mudžēja no maratona skrējējiem. Vēlāk arī sapratām, ka maratons notiek pa visu pilsētu, pie tam nu nekādīgi nevarēja saprast, kur tā trase ir. Visi skrēja un un katrs savā virzienā un ātrumā, pie tam pa visām ielām, parkeim un pat sētām. Ik pa brīdim pilsētā bija tādi kā starpposmi, kur stafetes skrējēji (kā varēja varēja noprast pēc stafetes kociņiem) veica stafetes dalībnieku maiņu. Ļoti amizants skats, kad visas dienas garumā jebkurā vietā ir redzami cilvēki sporta tērpos, iesildamies, staigājot, braucot ar velosipēdiem, kāpjot korķī sēdošos takšos un skrienot dažādos tempos un stilos. Šizīgi.


Tā, parkā mums bija ļoti jauks pikniks, pagulēšana saulītē, pavērojām, kā vīri brieduma gados slīpē savu māku taisīt trikus uz skrituļdēļa, kā arī novērojām dažus dīvainus elementus, kuru vēlme mums piesisties pazuda, izdzirdot, ka neesam norvēģi. Amizanti.

Viens no brauciena mērķiem bija satikt Ivaru, mums pat bija ciema kukulis paķerts līdzi. Pusi dienas nekādīgi neizdevās sazināties un, kad tas beidzot izdevās, mūs sagaidīja pārstegums - Ivars esot ceļā uz prāmi no Stokholmas uz Rīgu. Pavisam. Tā ka tie, kas grib apskaut Ivaru, varat to droši darīt, viņš nu jau ir Latvijā. Šādam pavērsienam nebijām gatavi. Šokējoši.

Jaunuzceltā Oslo opera bija kā odziņa visam braucienam. Patiesi skaista ēka, kas savā uzdrīkstēšanā var sacensties ar Sidnejas operu, vismaz manā uztverē tā tika celta lai funkciju ziņā līdzinātos austrāļu māsai. Tā ir ūdens ieskauta, moderna, ļoti interesanti veidota ēka, atrodas vietā, kur koncentrējas starptautiskie komunikācijas mezgli (pirmā lieta, ko tūristi ierauga izejot no stacijas) - kā saka angliski "landmark". Ļoti skaista vieta, kur jūti, kā to Roberts apzīmēja, sterilu idilli. Jāsaka, ka tas viss pastiprinās tādēļ, ka šo brīnumaino vidi no narkomāniem un netīrības pārņemtās dzelzceļa stacija atdala tikai viens niecīgs tiltiņš. Tīri simboliski viss sanāk daudzos līmeņos. Tajpus operas tiltam ir uzmācīgi dīleri, bomži un totāli izsmērēti lietotāji. Neparasti.

Tā nu, izvazājoties pa visu Oslo ar kājām un beigās uztaisot naksnīgo pikniku, devāmies mājup. Pa ceļam veicām mazu eksperimentu - atrast to benzīntanku, kuru redzējām kādā šosejai blakus esošā Oslo guļamrajonā. Šis eksperimens beidzās ar to, ka salēju pilnu bāku maksājot tikai 10.49 kronas litrā. Ieskatam varu pateikt, ka Tonsbergas apkārtnē tā cena dīzelim nu jau svārstās ap 12 kronām litrā. Patīkams papildus bonuss braucienam sanāca. Nākošo dienu nogulēju tik ciešā miegā, ka atcerējos tik to, kā pamāju Jolantai atā un pagriezos uz otru sānu. Kopumā, neskatoties uz "izslimoto" vēdervīrusu, jāsaka, ka diezgan relaksējoša nedēļas nogale sanākusi. Pozitīvi.

Lēcējs

Pārtulkojis tulkojamo, attapos, ka man ir palikušas divdesmit minūtes līdz brīdim, kad jāmostas uz darbu. Tik īsa snauda būtu padarījusi mani pilnīgi rīcības nespējīgu, tāpēc nolēmu palikt nomodā līdz darba beigām. Tā bija viena no garākajām darba dienām pēdējā laikā. Papildus nogurumam, "palīgā" nāca vesels lērums dažādu žurnālu un divas reklāmas. Mierīgi iekrāvos un lēnā garā izbraucu rūti. Atgriezies mājās, uzreiz iekritu gultā un aizmigu ciešu miegu līdz pat četriem dienā. Svētīgs miegs. Bet būs vien jāsāk organizēt dienas režīms, citādi lielāko dienas daļu noguļu, kas nav labi.

Ak jā, šonakt sanāca gandrīz frontāli saskrieties ar stirnu. Tieši griezos aiz stūra, kad pamanīju, ka visrū pilnā ātrumā skrien stirna. Viņa noreaģēja ātrāk un pārleca pāri kapotam pa diagonāli, piezemejoties tieši pie atvērtā loga, man blakus. Un, balto dibenu grozīdama, iemuka iekšā biezoknī. Pēc šī histēriski smējos kādu brīdi, kamēr atguvos.

Pirmā lieta, ko pamostoties uzzināji, bija atskaite par tiem, kuriem slimība ir pieķērusies un kuriem nē. Divi upuri. Bet es gan slimot negrasos un centīšos pie tā arī pieturēties. Tūlīt ēdīšu biezpiena un putukrējuma saldo ēdienu ar ķīseli. Un došos pie miega.

Rītdien ap desmitiem pie mums ierodas Jolanta un tad kopā dodamies uz Oslo uz visu dienu. Ceru uzņemt daudz jaunu iespaidu, jo Oslo pagājušo reizi redzēju pa nakti. Arī Ivars tiks apciemots. Tas viss rītdien - ar nepacietību to gaidu!

Īsi

Šobrīd sēžu un tulkoju vienu tekstiņu par poļu teātri un nevaru saprast, vai mani velk uz vēmienu, vai tas ir manas fantāzijas auglis.

Tulkoju es Mareka bakalaura darba pielikumu, kas noteikti šodien jāpabeidz. Man būs gara nakts - tā man šķiet.

Par to slikto dūšu es satraucos, jo Žeņa atlidoja ar Maiklu no Vāczemes ar kaut kādu vēdera vīrusu... daži te, gudru seju savilkuši, saka, ka tas ir Rota vīruss. Mazais visu rītu pavadīja brēcot un pļūtījot bez apstājas. Nu un uz vakaru viņam pievienojās Žeņa. Ak jēl, ik pa 10 minūtēm pabizo garām uz tualeti ar roku aizspiežot muti. Jāatzīmē, ka ar katru reizi skrien arvien lēnāk un ar arvien zaļāku sejas izteiksmi. Vai tas pielips man? To rādīs laiks. Katrā ziņā tas var izvērsties par vismājas lazareti. Jāatzīmē, ka es ceru uz to labāko, jo es negribu vēl reizi skatīt sejā vakar noķerto un šodien gardi notiesāto līdaku. Mnjam.

Igauniski Līdaka ir Aug

Vakar man ar Elvisu sanāca tādas kā derības par to, vai ir iespējams iekraut visus manus TB (Tonsberg Blad - vietējā avīzele) priekšējā pasažiera vietā. Elvisam tas likās neiespējami, jo trešdienās ir TB "full delivery" (jāpiegādā ikvienā pastkastītē savā rūtī, tieši tulkojot sanāk "muļķu devilērija"). Gardi smejot uzkrāvu pēdējo avīzi, jo misija tika izpildīta:


Diemžēl, Elviss joprojām guļ, līdz ar to triumfēšu rītdien! Ak jā, jau kādu laiku centos dabūt trešdienas piekabes bildi, tad nu beidzot šodien Vaira pēc "man jāspiež tas uzskočotais papīrītis, ja?" notvēra šādu kadru:


Pēcpusdienā, man bija teju divas stundas gara videosarunu sesija ar tēti un vēlāk komandu "Elīza, Kristaps un Trusis". Īpašs prieks un gandarījums parādījās, kad Kristapam izskaidrojām ka ir diezgan izteikta saistība monitoram ar video kameru. Vēlāk, kamēr Elīza runāja pa telefonu, mazais, piebāzis degunu kamerai, man atstāstīja pēdējā laika notikumus, čalodams kā kalnu strautiņš.

Pēc video sesijas nolēmām ar Ivo aizšaut pamakšķerēt līdakas. Pēc neilga brauciena bijām jau uz vietas un, ignorējot uz blakus lauka strādājošo traktoristu pētošos skatienus, ķērāmies pie lietas. Pirmo stundu nelielās upītes iemītnieces neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Tomēr beigās viena ļoti izbadējusies skaistule pieķērās Ivo makšķerei. Tagad līdaciņa jau iztīrīta guļ ledusskapī, rīt mums būs gardas pusdienas. Man personīgi šī makšķerēšana izvērtās par atkokošanas dienu. Krūmu un baļķu lāsts man sekoja ik uz soļa. Vairākas reizes pamanījos iecirst upes vidū guļošā baļķi, pie tam tādā, kas guļ tieši dziļākajā vietā, kur pat ar maniem makšķernieka zābakiem nevar tikt klāt. Viena metiena laikā pietrūka pāris centimetru, lai es neaizķertu elektrības vadus. Visam kronis bija makšķeres kāta pliķis pa vaigu, kā rezultātā man pavērās skats uz manām brillēm, kuras liegā lidojumā attālinājās dzelmes virzienā. Brīnumainā kārtā makšķeraukla bija ap tām aptinusies, tāpēc es joprojām redzu, ko rakstu un kurp eju. Pēc šī piedzīvojuma nolēmu, ka pietiek šodienai ar Ivo līdaku un priecīgi devāmies mājās.

Sniega gūstā

Ja es būtu fatālists, tad varētu šo dienu pasludināt par atejā izmestu. No rīta pamostoties, konstatēju, ka ārā snieg un putina. Amizanti, bet ko lai tādā laikā iesāk? Palasīju ziņas, saliku hattrikā sastāvu, izpētīju tukšo elektronisko pastkasti. Izlasīju visas uzmundrinošās valstsvīru un ne tik valstsvīru runas sakarā ar Latvijas 20. dzimšanas dienu un un skumji pasmaidīju par Īvāna "mums jāpaliek savās vietās"... par vēlu, Dīvān, par vēlu. Bet nu daudz laimes un visu to labāko (no sirds)! Ak jā, vizuāls šīsdienas purgas paraugs:


Man jau liekas, ka pie tā aukstuma vainojams atkal tas pats Īslandes vulkāns. Mākonis atkal virzās mūsu virzienā. Ceru, ka tas apmierināsies ar Britu salām, jo man pēc sešām dienām jādodas mājup!

Šorīt izrādījās, ka esmu paspējis ielekt vasaras atvaļinājuma vilcienā kā viens no pēdējiem. Pēdējā diena esot bijusi pieteikumiem. Tagad man ir atvaļinājums no 18. līdz 27. jūlijam, kad ieplānota paceļošana pa Norvēģiju un kārtīga atpūta pie atkailinātās dabas krūtažas. Starp citu, pēc Maija norvēģu kalendārī nav NEVIENA sarkanā datuma līdz pat 25. decembrim! Toties Tūrs (priekšnieks) izrādīja negaidītu entuziasmu par mūsu nodomu ar ceļošanu, vēlāk būs jāmēģina viņu iztaujāt pēc kādām interesantām apskates vietām.

Dabas pazinēji

Pa nakti pirmo reizi izmēģināju Pideli darbam. Sadarbība izvērtās daļēji veiksmīga, līdz ar to vecās labās lapas palika pirmās vijoles statusā. Bet nu gan jau pieradīšu, arī pie nenormālā interneta lapu atvēršanas lēnuma.

Ar Ivo oficiāli noslēdzām bērzu sulu sezonu, aiztapojot pēdējo urbumu. Ceram, ka esam visu izdarījuši pareizi un nākošajā gadā nevarēs pat urbuma vietas saskatīt (lasi - urbsim pa jaunu). Tagad mūsu modrās acis sāk mest skatienus zāļu tēju virzienā. Mēs ar Ivo nevarējām sadalīt, kam ir taisnība par māllēpēm. Viņš teica, ka māllēpes ir šīs, bet es, ka šīs (attēlā pa labi). Izrādījās, ka taisnība ir abiem! Draudzība uzvarēja! Arī vīgriezes šeit augot, kā teica Roberts. Ceļmallapas (ceļteka) gan neesmu manījis, varbūt vēl nav sezona. Katrā ziņa esam sevi nolēmuši apgādāt ar dabīgām tējām.

Rītdien esmu nodomājis sarunāt vienu atvaļinājuma nedēļu jūlijā, lai apskatītu to Norvēģiju, kas ir tuvāk uz ziemeļiem. Vairāk brīvdienas vasarā neplānoju tādos apmēros. Varbūt kādu vienu, divas dienas, lai aizšautu uz kādu interesantu vietu vecajā Eiropā, ja finanses to atļaus. Bet tam jau tāds oficiāls atvaļinājums nav nepieciešams.

Fēns

Man jau pāris dienas ik pa brīdim vēdera rajonā parādās dedzinoša sajūta. Un ne jau vienkārši mazliet pasilda, bet gan tur kāds ar lodlampu tā karsē, ka liekas, ka raus uz augšu. Problēma tiek uz īsu brīdi atrisināta uzēdot jebkādu pārtiku, kas pagadās pa rokai. Vienu nakti mani izglāba Selgas cepumu paciņa, kuru, izmisumā izārdot Skočitas bagāžnieku, atradu aizkritušu aiz instrumentu kastes. Tagad divreiz dienā dzeru kaut kādu Roberta iedotu "...zolu" un tas palīdz.

Šodien taisot grilu, lai pagatavotu to, kas palika vakar pāri, atcerējos Mareka metodi par ogļu iekurināšanu ar fēnu. Tas bija tik ērti salīdzinājumā ar vakardienas kartonu, kurš bija jāvicina pus stundas garumā.

Esmu beidzot pieķēries alus etiķešu sakārtošanai. Caurskatu daudzās aploksnes ar draugu sarūpētajiem papīrīšiem un sirds siltums pārņem. Tādi brīži liek sajusties kā mājās. Darbs man te būs visai nedēļai, līdz ar to mani varēs bieži sastapt uz dīvāna, apkrautu ar etiķetēm un sapņaini smaidīgu.

Pirmais grils

Vakar vakarā sanāca tā pavēlāk aiziet gulēt, kas padarīja rīta cēlienu diezgan grūti panesamu. Bet nu, kad jau biju izlīdis no gultas, tad paēdām un aizbraucām ar Robertu izpētīt jau agrāk noskatītās upītes. Pats ceļš ir pasakains - šaurs un līkumains, kalnains un pasakaini skaistiem skatiem pārbagāts. Upē ūdens ledains un straume lika pacīnīties - tieši tas, ko vēlējos. Nevienu foreli gan nepamanījām, kaut kāda mistika, jo upes jau ideālas.
Pabraucot tālāk, atradām purvainu ezeriņu, kuram blakus ir iekārtota ugunskura vieta. Izstaigājām apkārtni (kura starp citu nosēta ar kāda liela mežalopa izkārnījumiem... mēs nospriedām, ka tas ir Leokardions vai kāds cits Norvēģu mitoloģiskais dzīvnieks) un sapratām, ka turp noteikti atgriezīsimies. Bildes ceru no Robja izdabūt rīt, tad arī kādu ievietošu.

Pēcpusdienas cēliens pagāja gatavojot gardumus grila pasākumam. Atbrauca Brigita ar Ievu un Arvi un mēs ar Ivo, Žeņu, Maiklu un Andri ļoti feini pavadījām laiku ēdot uz oglēm ceptu foreli, vistu spārniņus un "Lido stila" apceptus kartupelīšus un saldajā pagatavotās kūkas un muffinus. Jāsaka, ka pa šīm divām dienām esmu atpūties un atguvis garīgos spēkus, kas man pietiks visam mēnesim.

Šodien Elīzai bija pirmā braukšana ar instruktoru! Un viņa teica, ka iemācījusies uzsākt gaitu un apstāties. Man milzīgs prieks par to, ka mācības autoskolā norit labi. Ceru savu Ližuku samīļot pavisam drīz, nu jau palikušas tikai 10 dienas līdz lidojumam uz Rīgu.