Brauciens uz mājām bija vairāk kā izdevies. Mēs ar Elīzu kļuvām par divu jaunkundžu krustvecākiem (bildes man ir piesolītas vēlāk)! Bija interesanti pavērot atšķirības starp luterāņu un katoļu pieeju šim pasākumam. Abas meitenes ir superīgas un man patīk, ka katra ir savā vecumā, kas daudzveido šo pieredzi, ko sauc par "būt par krusttēvu". Jācer, ka nepievilšu mazās un būšu uzdevumu augstumos. Pavadīju daudz laika ar savu mīļoti meiteni, brāli un ģimeni. Satiku draugus, daudz smējos un atpūtos garīgi. Neapslāpēju savu pēkšņi uznākušo negausīgo kāri pēc alus, tāpēc izgaršoju visus iespējamās alus šķirnes pieejamas Latvijas veikalos (kvalitāte un cena ir vienkārši pasakaina). Mums bija ļoti daudz pasēdēšanu pie pusdienu galda, tā ģimeniski forši. Babcia pat paguva izvilkt 1993. gada Šardonē... tik senu vīnu es nebiju garšojis un tas bija apbrīnojami labs. Man ļoti patika ģimeņu barbekjū, kura laikā likās, ka visi astoņi bērni nonesīs māju līdz ar pamatiem, viņi ir tik dzīvelīgi - mums būtu jāpamācās. Paldies Laurai, ka tik drosmīgi atļāva mums izmantot savu māju. Hokeja skatīšanās Sesku ielā mijās ar gariem vakariem pie ūdens pīpes ar Elīnu un Lauru. Mēs ar Mareku ar sabiedrisko un kājām izskraidījām visu Rīgu, tā ka paguvu pārliecināties, ka viss ir savās vietās. Pierunāju tēti pārvest Žigulīti (Dziadeka (vectēvs) 1975. gada VAZ 2101 "kapeika") uz garāžu Purvciemā, ir doma to sataisīt tā, it kā nule kā no konveijēra būtu noripojis. Ceru, ka tam sanāks atlicināt naudu un šis projekts izdosies, jo ja pareizi saprotu, tad no 35. gadu vecuma auto tiek uzskatīts par antīku.
Mans ceļš atpakaļ uz Norvēģiju gandrīz beidzās lidostā Rīga. Izgājis kontroli sapratu, ka laika ir atliku likām, tāpēc pavazājos apkārt. To, ka man ir pienācis laiks doties uz lidmašīnu, kurai izlidošana ir 11:20, es sapratu pulksten 11:10. Ak jēl, kā es skrēju! Bargu skatienu dāma pie "geita" man pajautāja, kādēļ es kavējoties - uz ko es nesakarīgi nomurmināju kaut ko par kavēšanos un apmaldīšanos laikā un telpā. Tas, acīm redzot, bija samērā sakarīgs izskaidrojums, tāpēc es tiku viens pats iesēdināts autobusā un usainais šoferis mani līku loču pa lidostas teritoriju aizvizināja līdz lidaparātam. Pēc galvenās stjuartes paziņojuma, ka stresa nav, es, godīgi sēdošo un jau piesprādzēto pasažieru izbrīna pilno acu pavadībā sāku sistemātiski vērt vaļā un cirst ciet visas bagāžas nodalījuma durvis, ar domu tajā ievietot savu čemodānu. Ar citas stjuartes palīdzību vieta bagāžai tika atrasta un es nosēdos blakus pusmūža dāņu (visdrīzāk) pārim. Uff... izdevās!
Tagad jau pusotru dienu gulšņāju un cenšos noēst augļus, kuriem uzbrūk mājā ieviesušās skudras. Man Andris visu laiku jautā, vai es nevaru izgulēties. Tad es sapratu, ka es esmu pārgulējis jēgu, vienkārši man negribas pamosties šajā realitātē. Nu jau trešā braukšana uz šejieni ar apziņu, ka pavadīšu ilgstošu laiku prom no mājām. Ar katru reizi ir šķietami vieglāk, bet tas drīzāk ārēji. Esmu skaidri sapratis, ka nekāda pasaules nauda neatsver to, ka nevari tikties ar sev tuviem cilvēkiem. Tomēr ēst vajag un patstāvīga dzīve ir jāuzsāk, tāpēc sekošu sevis uzstādītam plānam. Ceru pārredzamā nākotnē uz to, ka būs iespēja braukt atpakaļ un spēt cilvēcīgi eksistēt ne uz ģimenes kakla. Tas, ko ar šo gribu teikt ir nekavējieties ne mirkli un pavadiet pēc iespējas vairāk laika ar sev tuviem cilvēkiem. Jā, viņi var dažreiz būt kaitinoši, domāt "galīgi nepareizi", utt., tomēr vienalga pēc viņiem mēs skumstam visvairāk tad, kad esam prom, vai arī viņi ir aizgājuši viņsaulē. Neizniekojiet laiku un apciemojiet visas vecās un jaunās tantes un onkuļus, vecmāmiņas, vectēvus, pavadiet laiku ar vecākiem un brāļiem/māsām, obligāti satieciet savus draugus. Bez tā visa smagi reducējas dzīves kvalitāte... diemžēl to visu saproti tad, kad tas vairs nav trolejbusa brauciena attālumā...
Mans ceļš atpakaļ uz Norvēģiju gandrīz beidzās lidostā Rīga. Izgājis kontroli sapratu, ka laika ir atliku likām, tāpēc pavazājos apkārt. To, ka man ir pienācis laiks doties uz lidmašīnu, kurai izlidošana ir 11:20, es sapratu pulksten 11:10. Ak jēl, kā es skrēju! Bargu skatienu dāma pie "geita" man pajautāja, kādēļ es kavējoties - uz ko es nesakarīgi nomurmināju kaut ko par kavēšanos un apmaldīšanos laikā un telpā. Tas, acīm redzot, bija samērā sakarīgs izskaidrojums, tāpēc es tiku viens pats iesēdināts autobusā un usainais šoferis mani līku loču pa lidostas teritoriju aizvizināja līdz lidaparātam. Pēc galvenās stjuartes paziņojuma, ka stresa nav, es, godīgi sēdošo un jau piesprādzēto pasažieru izbrīna pilno acu pavadībā sāku sistemātiski vērt vaļā un cirst ciet visas bagāžas nodalījuma durvis, ar domu tajā ievietot savu čemodānu. Ar citas stjuartes palīdzību vieta bagāžai tika atrasta un es nosēdos blakus pusmūža dāņu (visdrīzāk) pārim. Uff... izdevās!
Tagad jau pusotru dienu gulšņāju un cenšos noēst augļus, kuriem uzbrūk mājā ieviesušās skudras. Man Andris visu laiku jautā, vai es nevaru izgulēties. Tad es sapratu, ka es esmu pārgulējis jēgu, vienkārši man negribas pamosties šajā realitātē. Nu jau trešā braukšana uz šejieni ar apziņu, ka pavadīšu ilgstošu laiku prom no mājām. Ar katru reizi ir šķietami vieglāk, bet tas drīzāk ārēji. Esmu skaidri sapratis, ka nekāda pasaules nauda neatsver to, ka nevari tikties ar sev tuviem cilvēkiem. Tomēr ēst vajag un patstāvīga dzīve ir jāuzsāk, tāpēc sekošu sevis uzstādītam plānam. Ceru pārredzamā nākotnē uz to, ka būs iespēja braukt atpakaļ un spēt cilvēcīgi eksistēt ne uz ģimenes kakla. Tas, ko ar šo gribu teikt ir nekavējieties ne mirkli un pavadiet pēc iespējas vairāk laika ar sev tuviem cilvēkiem. Jā, viņi var dažreiz būt kaitinoši, domāt "galīgi nepareizi", utt., tomēr vienalga pēc viņiem mēs skumstam visvairāk tad, kad esam prom, vai arī viņi ir aizgājuši viņsaulē. Neizniekojiet laiku un apciemojiet visas vecās un jaunās tantes un onkuļus, vecmāmiņas, vectēvus, pavadiet laiku ar vecākiem un brāļiem/māsām, obligāti satieciet savus draugus. Bez tā visa smagi reducējas dzīves kvalitāte... diemžēl to visu saproti tad, kad tas vairs nav trolejbusa brauciena attālumā...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru