Ir pienācis tas brīdis, kad varu pateikt ATVAĻINĀJUMS! DOdamies apceļot Norvēģiju, brauksim līdz ledājam tuvējam. Tā ka uz nedēļu pusotru būšu prom. Pēc tam sekos ceļojuma un tuvāko notikumu izklāsts!

Saldajam ēdienam notikums iz pēdējās darba dienas pirms atvaļinājuma:

Mareka zvaigznājā

Super! Bračka ciemos! Mēs reāli labi pavadam laiku. Neproduktīvai slinkošanai tiek atvēlēts teju nekas, jo bez mitas ar kaut ko nodarbojamies, kaut kur dodamies. Esam pabijuši gan Verdens Endē (Pasaules gals - jau agrāk esmu to aprakstījis), Åsgårdstrand, kas izrādījās esam arī Munka dzimtā pilsēta, kurā ik uz soļa centāmies saskatīt viņa pēdas. Nav jau brīnums, ka tādā vietā (mēs to nosaucām par Mazo Kuldīgu) rodas iedvesma radīt mākslasdarbus! Piestājām pie senā vikingu kurgāna, kur, papildus vēstures malkam, arī pielasījām mazliet vīgriežu (iespējams turp šodien dosimies lasīt arī Ivančaju, kā mēs to saucam). Vēl bijām ciemos Noterojas mājā, kur Brigita pacienāja mūs ar neaprakstāmi gardu dārzeņu krēmzupu. Tādu varētu ēst katru dienu! Starp citu, kad esam kojās, mēs esam pasākuši ēst ārā. Tā ir daudz patīkamāk baudīt maltīti, plus bieži vien izveidojas pasēdēšana jautrā kompānijā, jo kāds vienmēr pievienojas!

Esam bijuši pamakšķerēt, Mareks noķēra maziņu līdaciņu, kuru palaidām vaļā. Tajā pašā rītā, pēc darba aizbraucām pagulēt svaigā gaisā. Iegriezāmies meža ceļā un, atraduši jauku pļaviņu, izritinājām tepiķīšus un ieritinājāmies guļammaisos. Ļoti feina nodarbe, ja neskaita odus (kuru te nav nemaz tik daudz, ja ņem vērā Latvijas pieredzi). Turpinot dabas tēmu, lielākā barā aizbraucām uz Troļļūdeni, kur panašķojāmies ar mellenēm. Pēc tam mēs ar Mareku divatā palikām tur pat uz nakti. Nometnei izvēlējāmies vienu virsotni, kur klints iedobumā sakūrām nelielu ugunskuru, kas līdz ar līdzpaņemto vīnu patīkami sildīja. Saulei austot nolēmām pamakšķerēt ezerā, kas nenesa rezultātu, tāpēc ļāvos pierunāties nopeldēties. Man jau likās, ka tādā ezerā ir pagalam auksti, tomēr biju pārsteigts, ka ūdens ir silts ne vien piecu centimetru slānī pie ūdens virsmas! Pelde kā vannā un to saku es - diezgan salīgs cilvēks!

Papildus mans prāts ir nodarbināts, cenšoties atrast veidu kā pēc iespējas lētāk tikt pie krāsām, ar kurām nokrāsot sienas dzīvoklī. Jā vienošanās ar īpašnieku tika panākta un jau ar augusta vidu varam ievākties. Tiesa, atslēgas es dabūšu jau tuvākajās dienās, lai varētu savest mājvietu kārtībā un jau sameklēt plīti, ledusskapi un veļasmašīnu, ko tur uzreiz ielikt. Tā ka domāju, ka šī būs darbīga nedēļa.

Gulašs

Tik daudz kas iekrājies ko stāstīt, ka ar katru dienu arvien grūtāk uzsākt rakstīt - tā nu iekrājas vēl vairāk un grūtuma pakāpe palielinās. Acīm redzot, man patīk lieli "izaicinājumi", kā to tagad ir populāri teikt.

Jāņus nosvinējām ļoti feini, pie jūras ar grillu, kurš aizvietoja ugunskuru, un jautru kompāniju. "loti patīkami nosvinēti svētki. Pa šo laiku esam paspējuši doties vairākos pārgājienos, esmu nomainījis Skočitai stabilizatora atsaites (divu, grūti pieejamā vietā esošu skrūvju noņemšana ar metāla zāģīša asmeni man kopumā aizņēma sešas stundas), bet nu pūles atmaksājās, jo tagad, bedrēs braucot, nekas neklab.

Kamēr Elīza bija šeit, aizšāvām uz Skien pie Jolantas, kā ieganstu izmantojot vēlmi apskatīt Elīzas potenciālo auto (2002 gada Opel Astra). Pēc nostāstiem man jau likās, ka tur ir vairāk rūsas, kā krāsas, bet realitāte mani ļoti patīkami pārsteidza! Laikam būs jāņem. Tā nu sagadījās, ka pie Jolas tieši tajā pašā laikā viesojās Māris, kurš savu mājvietu šobrīd atradis vāczemē. Tā nu mēs ātri atradām kopēju valodu un jautrā četrotne varēja doties ekspedīcijā ar nakšņošanu uz Jolantas mājvietai tuvējo ezeru. Manu sirdi priecēja fakts, ka piedzīvojuma biedri neprotestēja pret ugunskuru, kas, jāatzīstas, ir mana vājība. Tā nu es apmierināju savas piromāna tieksmes sakurot, lai arī nelielu, bet tomēr ugunskuru. Māra sagādātā Grasowka (Zubrowkas eksporta versija) sildīja papildus, kā arī raisīja mēli. Es tik daudz sen nebiju runājis, tā ka pat dažreiz elpa aizcirtās. Laikam bija sakrājusies vēlme parunāt. Man ļoti patika šī nedēļas nogale.

Jaunumi dzīvojamo platību dārziņā. Roberts ir atradis sev dzīvokli mansardā, trešajā stāvā, tieši virs Elvisa ar famīliju. Tā nu ir iegadījies, ka rīt dodos runāt ar mājas īpašnieku (kurš, kā sagadās, ir viens no mūsu firmas priekšniekiem) par īres nosacījumiem dzīvoklim pirmajā stāvā, kas atrodas tieši zem Elvisa dzīvokļa. Šobrīd sanāk ar naudām tā, ka baigi jāmanevrē, tāpēc es ceru, ka saimniekam nebūs iebildumu pret manu piedāvājumu. Izskatās sakarīgs un tāds, kas izprot situāciju. Tuvākās dienas rādīs, varbūt ar Elīzu tiksim pie sava dzīvokļa!

Rītdiena arī zīmīga ar to, ka divpadsmitos lidostā sagaidīšu Mareku! Beidzot varēsim kopā pavadīt veselu nedēļu. Jau dažas idejas, ko darīsim, ir... lai arī domāju, ka neiespringsim un rīkosimies pēc tābrīža iegribām! Viss notiek, SUPER!

Ping-pong shop

Pagājušo dienu svarīgāko notikumu atskatā kā pirmā pozīcija minams fakts, ka mums ir ģimenes pieaugums! O jā, mums pirmdienas rītā elektro izmešanas vietā sastapām mazo, oranžo Japānīti, kurš uzreiz mums abiem iekrita sirdī un nolēmām viņu adoptēt. Tas ir neliels, pārnēsājams televizors, kura formas nevienu neatstāj vienaldzīgu un pilda telpu ar smaidiem. Dienu pastāvējis istabā un atbrīvojies no kondensāta, teļuks parādīja, ka nav tikai smukumlieta, bet arī pilntiesīgs, strādājošs televizors!


Ak jā, vakar nolēmām nostiprināt Elīzas velobraukšanas prasmes un devāmies vjetnamiešu veikala meklējumos mūsu velosipēdu sedlos. Tur vēlējāmies iegādāties karija mērci, lai iemarinētu vistu kājiņas trešdien paredzētajā Jāņošanas pasākuma (pa dienu tiks svinēts, jo naktī jau jāstrādā). Veikalā atradām gan kariju, gan arī tādu dažnedažādu produktu izvēli, ka nosolījāmies turp regulāri iegriezties, kad pelnīsim vismaz divtik, cik tagad. Acis jau skrēja pa plauktiem, raisot siekalas mutē ka traks. Kopumā Ližuks jau pavisam feini brauc, lai arī dažreiz nedroši jūtas kustīgākos ceļa posmos, tomēr jau arvien biežāk parādās smaids sejā.


Otrdien vakarā paķērām ciema kukuļus un devāmies pie Anu, kura mūs uzaicināja uz pasēdēšanu pie viņas ciemos. Neskatoties uz apmākušos laiku, mēs tomēr baudījām grilētās desiņas, kuras eleganti pārta karstajos suņos, ārā. Varēja manīt, ka esam vienīgie, kuri iznesuši ēdienu uz terasi, jo šķietami visas rajona kaijas bija salidojušas un gaidīja kādu izdevīgu brīdi, lai paķertu kādu kumosu. Mums pievienojās arī Vaira ar Cīparu un mēs ļoti feini pavadījām vakaru, tā ka mājās bijām ap divpadsmitiem un miegam atlika vien divas stundas pirms darba. Tāpēc nu gan dodamies pie miera, lai varētu kārtīgi nolīgot pie ezera starp Semu un Torpu.

Līgo, Līgo, mani mīļie!!!

51. ieraksts

Ooou, pēc vienas stundas pagulēšanas pirms darba, miegs rīta pusē, pārnākot mājās, bija tik ciešs un salds, ka prieks. Be nu esam augšā un Elīza pieteicās uzveidot "kaut ko sāļu - ar olām" un man ir brīdis, lai varētu pāris rindiņas uzrakstīt par iepriekšējo dienu notikumiem.

Sestdien, pēc darba ciemos ieradās Jolanta un mēs kā jau kārtīgi tusētāji pasnaudām, pirms braukt uz lidostu, kur divpadsmitos bija jāsagaida starojošā Elīza. Mēs daudzmaz pārrunājām plānus, kas saistīti ar jāņošanu, ar potenciālo Elīzas auto iegādi tuvākajā gaišajā nākotnē. Čemodāns bija pilns ar Latvijas labumiem - sieriem, šķiņķiem, cepumiem un pat veselu kūpinātu vistu, kas uzreiz tika iebaudīta. Tieši tas, ko dakteris izrakstījis!

Pārējo sestdienas daļu veltījām pastaigām un dabas baudīšanai. Sākumā veicām garāku pārgājienu pa blakus esošo Noterojas meža masīvu, kur centāmies pēc iespējas izvairīties no civilizētām takām, ejot pa meža visdrīzāk zvēru iestaigātām taciņām. Rezultātā ieraudzījām pavisam netālu garām skrienošu brieža govi, kā arī uzgājām līdz šim skaistāko skatu punktu ar ugunskura vietu šajā mežiņā. Vakarm iestājoties, nolēmām nepaslinkot un ailaist uz putnu vērošanas torni Jarlsbergā. Tur, patvērušies no vēja, gremdējāmies garo viļņu radiostaciju skaņās un sildījāmies ar līdzpaņemto pašu plūkto aveņu lapu tēju un saldinājām pasākumu ar šokolādi un cepumiem.

Svētdiena mūs sagaidīja ar ļoti saulainu laiku, kas pamudināja mūs aktīvi pavadīt šo dienu. Iesākumam, Elīza parādīja savas jauniegūtās auto vadīšanas prasmes, kuras ir iespaidīgas! Jāsaka, ka pēdējo reizi, kad viņa bija šeit, viņa baidījās stāvošam auto pie stūres piesēst, bet tagad tik rullē - bez instruktora un rezerves pedāļiem. Šo dienu veltījām pierašanai pie Skočitas un gaitas uzsākšanas pret kalnu, ar novilktu stāvbremzi. Abi bijām ļoti apmierināti ar rezultātiem!

Vēlāk nolēmām relaksēties un pamēģinājām veiksmi ar Sergeja aizdoto grunteni, par ēsmu izmantojot garneles, no mola noķert kādu sālsūdens iemītnieci. Izlepušās draņķes... ne garneles, nedz fakts, ka mazliet nosalu sāžot saulē (mazliet pūta, tā teikt) viņu vēlmi uzķerties uz ēsmas nepastiprināja. Vispār jāatzīstas, ka Elīzai un Jolantai ir taisnība, šī vieta (te redzama vēl celtniecības stadijā - apzīmēta ar zaļo bultiņu) izskatās un "jūtas" pēc Andrejsalas. Ēka pie mola, angāri visapkārt, vecpilsēta rokas sniedziena attālumā. Patīkama atmosfēra.

Uz vakara pusi saņēmāmies un aizbraucām uz Semas māju, kur savācām pāri palikušos traukus (kurus tieši - to atcerējās Elīza), kurus Roberts aizveda atpakaļ ar auto. Mums bija cits uzdevums - aiztransportēt abus velosipēdus uz kopmītnēm (kādi 8 km). Tā jau būtībā nekas traks, ja neņem vērā faktu, ka Elīza pēdējo reizi uz velosipēda sēdēja pirms kādiem septiņiem gadiem un tā pati bija pirmā un vienīgā reize. Tā nu caur lamām un lielu piepūli dzima Elīza - velosipēdiste. Jau pēc pirmā kilometra pievarēšanas, kas aizņēma kādas divdesmit minūtes, sāka parādīties pirmās iemaņas, vienā piegājienā nobrauktie attālumi palielinājās, zigzagu amplitūda samazinājās līdz minimumam un lamas nomainīja smiekli un prieks par sasniegto. Tā nu mēs iemācījāmies braukt ar velosipēdu!

Shoping!

Ou jā, devu sev vaļu! Biltemā iegādājos divus riteņa piesprādzējamos, jo esam nodomājuši riteņus šurpu atstiept, lai varētu veikt naksnīgus izbraucienus pa Tonsbergu. Tad ICA MAXI ieņēmu sadzīves ķīmijas nodaļu, kur pārņēmu kontroli pār šķidrajām ziepēm un trauku mazgājamo līdzekli. Rīt plānoju iepirkt elektrisko tējkannu atpakaļceļā no lidostas. Jā jau rīt no rīta ierodas Elīza. Pamparam!

Šodien atsveicinājos no Ivo un Žeņas, kā arī sabučoju mazo Maiklu, pie kura nu jau esmu ļoti pieradis. Man tas bēbis pie sirds pieaudzis. Nākošreiz viņu satikšu pēc mēneša. (viņi atvaļinājumā dodas).. būs jau paaudzies un visdrīzāk teju sāks veikt pirmos soļus nepieturoties pie "da jebkā". Priecīgi ir tas, ka Elviss ar Ingu un mazo Ralfu ir atpakaļ, tā ka Tonsberga bez bērniem nepaliek. Elviss arī atvedis detaļas Skočitai, tas nozīmē, ka kādu dienu varēšu paspēlēties mehāniķos.

Ak jā, no rīta pēc darba ieskrēju elektro miskastē un tur atradu (gara un intensīva pauze) Radiotehnikas skaļruņus. Tos gan met ārā tikai tad, ja tie ir galīgi beigti, kā tas arī bija šajā gadījumā. Tāpēc tos atstāju tur pat:


Šodien iesvētīju cepeškrāsni - uzaicināju Robertu uz ceptām siermaizītēm. Mnjam! Istaba ir smuki sakārtota, pat pašam prieks. Redzēs, cik ilgi spēšu uzturēt kārtību. Viss, rīt gara diena (plānā ir Jolantas apciemojums no rīta, tad Elīzas sagaidīšana, tad līdz vakaram ir laiks improvizācijai, pēc kā ceru, ka sekos došanās dabā, iespējams ar nakšņošanu), jāiet gulēt.

Kad ir ko rakstīt...

... tad nav spēka to darīt, jo diena ir bijusi pilna notikumiem, kuri tomēr paņem zināmu daļu spēka. Šo jau rakstu miegot ciet... starp citu miegs šeit ir baigi labais, vienīgi jāpierod pie tā, ka te aizkarus aizvelkot, nav pilnīga piķa melna tumsa, kā tas bija Semas mājā.

Starp citu Semā pabiju šodien divas reizes. Uzreiz pēc rūts ieskrēju un savācu vēl dažas drēbes, tēju, ievārījuma burku un centrālo brauciena objektu - tualetes papīru! Nebiju vakar pamanījis, ka te nav šī brīnišķā celulozes izstrādājuma, kas no rīta bija zināms pārsteigums. Vēlāk, pēcpusdienā aizbraucām turp ar Robi, uzcepām picu no saldētavas un savācām pastiprinātāju ar skaļruņiem, galdiņu un vēl vairākus desmitus mantu.

Tad pienāca laiks apciemot Andri un Jāni viņu jaunajā mājā. Paķērām no Semas visu, ko Žeņa bija sagatavojusi grilam, kā arī pašu grilu un devāmies uz viņējo Noterojas galu, kur jaukā guļbaļķu mājiņā, meža ielokā džeki ir apmetušies. Idille. Gardi paēdām, jautri pavadījām laiku tai skaitā spēlējot Novusu, kuru Andris atvilka no Latvijas. Superīgi! Tagad esmu tik pieēdies, ka negribas kustēties. Tā tik ir dzīve!

Sapulce

Uz šodienas sapulci ofisā bija sabraucis viss iz Latvijas importētais avīžbērnu zieds. Gaidot lielo notikumu, izveidojās vairākas grupiņas, iedaloties droši vien pēc pazīšanās intensitātes starp bara locekļiem un personiskajām simpātijām. Tad visus ieaicināja konferences zālē ar veseliem diviem projektora ekrāniem (laikam lai neviens neko nepalaistu garām), dažādiem atspirdzinošiem dzērieniem un cepumiem - nu mājīgi nudien.

Īsumā briest pārmaiņas, kas nozīmē, ka uz septembri lielākā daļa darbinieku tiks paturēta un tie laimīgie "pāries" uz norvēģu līgumiem. Tas paver veselu jūru atrisināmu lietu, kā dzīvesvietas nodrošināšana (nav vairs komandējums), auto (pēc idejas jāpērk sev norvēģu nummuri), ID kods, muita, policija, jāatver vietējās bankas konts... utt. Kopumā jau labi, jo tiks maksāti nodokļi te uz vietas, kas pavērs veselu sarakstu ar seciālām garantijām, kuras līdz šim ir bijušas liegtas.
Tā nu, sakarā ar to, ka šonakt ierodas četri vasaras sezonas darboņi no Latvijas, tad mums piedāvāja vai nu palikt Semas mājā (kura jau tiek uzskatīta esam no gumijas taisīta), vai arī šodien pārvākties uz kādu no pagaidu mītnēm dažādās pilsētas daļās. Izvēlējāmies rajonu Kaldnes, kur nu jau rakstu no savas koju istabiņas.


Bilde nav nekāda izcilā, bet nu no kadra ir noslēpusies duša, tualete, internets, sava virtuvīte ar plīti, mikrovilni, ledusskapi, izlietni un traukiem. Man pat ir miiilzīgs dzēšamais aparāts!

Nu tā man te sanāca tikt pie jaunas dzīvesvietas - ātri un nesāpīgi. Pavisam negaidīti. Sīkāk visu aprakstīšu rīt, tagad jādodas pagulēt, lai no rīta rokas nenokrīt aiz noguruma... pārvākšanās ir sasodīti enerģiju noārdoša nodarbe.

Brīvdienas, 2. daļa

Miegs un Pasaules Čempionāts futbolā ir vainojami pie mana slinkuma, tā jau es rakstītu rakstu ik pa stundai! Starp citu, ja arī rodas vēlme puskvalitatīvi nožņaugt pāris stundas iz dienas, tad to var izdarīt te vai te. Iesaku.

Atskatoties uz svētdienu - pēc laiskās svētdienas izgulēšanās un nepieredzētās skype videokonferenču intensitātes, nolēmām tomēr doties uz Hortenu. Tur notika Roberta Adamsa fotogrāfiju izstādes atklāšana, kas automātiski nozīmē brīvbiļeti. Arī Ivo, Žeņa un mazais Maikls mums pievienojās. Jāsaka, ka biju ļoti apmierināts, ka beidzot, pirmo reizi Norvēģijā, aizgāju uz muzeju/izstādi/galeriju. Man bija beidzot jāaiziet kaut kur, kas kaut cik saistīts ar kultūru, citādi te sēžot lauka vidū var galīgi par tupeni palikt... poliski šādu procesu sauc par "odchamić się" un es ceru, ka ko līdzīgu es atkārtošu tuvākajā laikā. Vistuvāk sirdij man piekļāvās ekspozīcija ar nosaukumu "āboļkoki", pagalam pēc latvju lauku ainavas izskatījās, smeldzīti uzsita.

Vēlāk, pastaigājoties saulainajā dienā, uzgājām moliņu, uz kura tad arī piesēdām un labi pavadījām laiku dzeot tēju un baudot dažādas konfektes. Biju pats sev devis izaicinājumu nobildēt zvirbuli. Pēc padsmit minūšu medīšanas, viena bilde izdevās tīri ēdama. Grūtuma pakāpe bija vēl lielāka, jo objektīvs Roberta fotoaparātam bija uzlikts tāds, ka tas spēj nofokusēt priekšmetus, kas neatrodas tālāk par kādiem trim metriem. Pielien nu zvirbulim klāt ar lielu, melnu verķi rokā. Es pat izliku konfekšu kriksīšus, lai tos neģēļus pievilinātu.



Pa šīm pāris dienām esmu pamazām savedis lietošanas kārtībā Elīzas velosipēdu, kuu atradu pavasarī, tā ka varēsim vizināties apkāt, kad pēc nu jau būtībā trim dienām viņa atlidos... bet es jau nemaz neskaitu.

Šodien rosīga diena mājā, Andris un Jānis pārvācās uz citu māju un viņu vietā atnāca Pēteris ar sievu, mazuli, sievasmāti un sievasbrāli. Jopojām tiek kravātas un jaunajās vietās saliktas mantas, ēdiens un dažādi sadzīvei nepieciešami priekšmeti. Es ar biju rosīgs. Aizbraucām uz šrotu, kur es dabūju detaļu, kuru iemontējis Skočitā, panācu, ka degvielas tvertnes vāciņš beidzot atkal aizslēdzas līdz ar durvīm, kad nospiež signalizācijas pogu. Viena maza uzvara!

Rītdien ir sasaukta sapulce ofisā visiem, kuriem ir latviešu līgums. neviens nezin, par ko īsti tā sapulce būs... varbūt smird pēc deguma. Nu neko, rīt redzēs, nav ko tur zīlēt ;)

Brīvdienas, 1. daļa

Necenšoties pārtapt par "Roberts Norvēģijā", tomēr pastāstīšu par centrālo nedēļas nogales notikumu. Roberts iegādājās no Ulda Golfu. Džimmijs tagad ir nosēdināts uz rezervistu soliņa. Pat viņa jaunais akumulators ir pārlikts Golfā, kuram gan šobrīd vēl nav iesaukas - tā ir jānopelna. Ļoti ceru, ka iesauka parādīsies tā labo īpašību dēļ.

Tātad, lai izmēģinātu Golfu, sestdien nolēmām doties uz jau pazīstamo Trollsvann, kur mums ir palikušas vēl daudzas neizstaigātas takas un neiekarotas virsotnes. Pat lietainais laiks, kas apņēmis Vestfoldu nu jau veselu nedēļu no vietas (te nu bija saulainākais Norvēģijas reģions), mūs no nodomiem neatturēja. Gluži pretēji, varējām ar labpatiku baudīt visas tās burvīgās smaržas, kuras lietus aktivizēja meža plašumos. Tas, ka atklājām neaprakstāmi lielu pļavu ar melleņu stādiem, kas sniedzas līdz ceļgaliem, nozīmēja to, ka mūsu bīkses bija izmirkušas tieši līdz ceļgaliem. Robertam sanāca ieberzties dubultā, jo viņš bija salicis bikšu galus zābaku atlokos. Šāda konstrukcija kalpoja kā piltuve un viņa goroteksi pavisam neilgā laikā jestri žļurkstēja ar kādu puslitru ūdens katrā. Šajā pārgājienā atklājām vairākas uguskura vietas, "iekarojām" virsotni un uzgājām vairākas vietas, no kurām paveras pasakaini skati visapkārt. Es jutos gandarīts, ka izvilkāmies ārā uz vakara pusi, nevis nosēdējām dīvānā, skatoties Pasaules Čempionātu futbolā. Ak jā, melleņu vietu esam piefiksējuši un ceram turp doties uz izēšanās kūri, kad ogas nogatavosies.

Atpakaļceļā nolēmām (Golfa testēšanas nolūkos) izmest mazu, kā mums tajā brīdī likās, līkumu un apskatīt naksnīgo Hofu. Līkumojot pa x nozīmes ceļiem un celiņiem, kā arī vairākkārtīgi mainot starpposmus vainagojošās apdzīvotās vietas, pēc kāda laika mēs jau sākām šaubīties, vai Hofa vispār ir sasniedzama. Radās šķietamība, ka tā ir mirāža, pilsēta, par kuru visi zin, pat izliek ceļazīmes, bet tomēr neviens turp tā īsti nevar tikt. Domāju, ka tikai mūsu pozitīvais, naivistiskais noskaņojums pielabināja Hofas sargātājus un tomēr mums izdevās sasniegt apsolīto zemi. Uzreiz jāsaka, ka jutāmies mazliet vīlušies, jo no milzīgas zīmes "uz centru (bultiņa pa kreisi)" līdz Hofas nomalei bija jānobrauc kādi pārsimts metri. Vienīgā, ievērības cienīgā lieta, kas tur bija atrodama, ir humpalu nodošanas konteiners. Es nelaidu garām iespēju un pastiepu savu garo roku pēc diviem maisiem. Liels bija mūsu sašutums, kad abi maisi izrādījās pilni ar sieviešu krekliem, topiņiem un vasaras kleitām... teju visiem apģērba gabaliem bija kāds puķveidīgs ornaments. Lai arī ieguvums bija labas kvalitātes, nenonēsāts, izlēmēm, ka mums gluži šīs vešiņa nepiestāvētu, tāpēc visu iebaroju atpakaļ konteinerim. Atpakaļ tikām pavisam ātri, pa E18, pa ceļam izplivinot smaržu pingvīnu no priekšējā paneļa, kuram sāka tecēt ārā šķietami vaniļas aromātu nesošais šķidrums. Tecēšana un centieni pēc iespējas ātrāk izmest agresoru, vienlaicīgi mēģinot apliet pēc iespējas vairāk lietu, tika pavadīti ar mūsu skaudriem kliedzieniem un spiedzieniem... knapi savaldīju stūri!

Svētdienas apraksts sekos pēcpusdienā, tagad mazliet jāpaguļ pēc darba.

Dūmu aizsegā

Šonakt, pabeidzis darbu, devos uz tradicionālo tējas dzeršanu ar Robertu. Noķēru viņu jau gandrīz pie pansionāta. Viņš piebrauca, izkāpa, iemeta avīzi pastkastē un tad Džimmijs ietina sevi biezā baltu dūmu mākonī. Zem motora parādījās dzeltenīga peļķe - uzvārījās. Skats jau par rubli, žēl, ka nenoreaģēju un nenobildēju to skatu. Nospriedām, ka auto ir mazliet aizvainots, ka viņš vairs nebūs nr. 1, jo šim uzdevumam Roberts iegādājas Ulda Golfu, kas, cerams, sagādās mazāk tehnisku klapatu. Mēs bijām nodomājuši pa dienu diagnosticēt tosola noplūdes vietu, bet lietainais laiks mainīja mūsu plānus, un Škoda paliks šonakt stāvam sētā. Brauksim rītdien abas rūtis ar Skočitu, kas būs viegli izdarāms - rīt var izvadāt līdz deviniem rītā.

Ik pa brīdim atrodu ko interesantu avīzēs un to nobildēju. Bet kaut kā nekad neliekas piemērots brīdis to ievietot šeit. Domāju, ka šis brīdis ir pienācis. Tad te redzami divi piemēri.

Amerikāņu sagrozītā izpratne par krievu valodu:

Aktuāla reklāma iz pagātnes (1999. gads):

Saldējums

Šodien nolēmām doties uz Coop, lai iegādātos vistiņu stilbiņus, kuriem tur "bija esot jābūt" ļoti kārdinošā cenā. Es izlēmu braukt pa mazāku un lēnāku ceļu, jo tas E18 jau ir noriebies. Rezultātā ceļš aizņēma vairāk laika, toties priecēja ar jaukiem skatiem pa logu, kas vēl tīkamāks veidojās patīkamās mūzikas izvēles rezultātā.

Coopā kurdi un pakistānieši jau no paša rīta bija visus akcijas stilbiņus izpirkuši, tādēļ paņēmām citus stilbiņus arī par labu cena. Tā vismaz mums šķita, līdz iemetām aci čekā un sapratām, ka esam tos 2 kg nopirkuši par septiņiem latiem. Pūstošie kapitālisti ir vainīgi pie tā, ka ne īpaši cītīgi lasam nosaukumus pie cenām, kuras ir virs produktiem! Nodomājām ieiet atpakaļ veikalā un pārliecināties, vai tik tā nebija kasieres kļūda. Nebija gan, toties akcijas stilbiņu jaunā porcija tieši tika piegādāta un krauta saldētavā. Tā nu mums tagad kopā ir astoņi kilogrami vistu stilbiņu par apmēram 16 latiem. Beigās sanāca tīri labs darījums. Saldētava mājās nu ir pilna līdz ūkai.

Pēc darījuma, kurā labi ietaupījām, nolēmām iztērēt mazliet naudas un palutinājām sevi ar konusveidīgu saldejūmu, kas izviļāts spainītī pilnā ar kakao. Pasakaini! Un kas priecēja visvairāk - saldējums bija iespiests līdz pat pašam vafeļu konusa galam.

Atpakaļceļā apskatijām Sandefjoras šrotu, kur cerējām atrast šādas tādas detaļas Roberta Škodai, lai novērstu degvielas pilēšanu uz izplūdes kolektora. Tomēr nekā tur nebija ņemama. Labi, ka Robim ir milzīgs dzēšamais aparāts bagāžniekā.

Ar labi padarīta darba sajūtu atplīsu līdz tiku pamodināts uz picas ēšanu. Tagad, ar pilnu vēderu varu doties pie miera. Sasodīts... zobu pastu veikalā aizmirsām nopirkt.

Eskimosu sildītājs

Jā, Marekam taisnība, kopumā man klājas tīri interesanti! Ar nosacījumu, ka kustos un darbojos. Šodien, piemēram, kustējos daudz, šī vārda tiešajā nozīmē.

Pēc darba nevarēju aizmigt, jo gaidīju ziņu no Elīzas par autoskolas teorijas eksāmena rezultātu. Prieks bija liels, kad spiedzošā balsī man tika paziņots, ka eksis nokārtots bez nevienas kļūdas! Super! Miegs ar nekļūdīgi bija vējā, tāpēc piesēdos pie datora. Blandoties virtuālajā realitātē, netīšām attapos spēlējam Civilazation IV kaut kādu a'ļa vēsturisku kvestu... baigais sviests, tā ir laika lēna žņaugšana - pie sevis nodomāju. Tieši tajā bridī pie viesistabas loga piegāja Zita (Andra sieva) un, vēršot skatienu lielo siltumnīcu virzienā, noteica "būtu forši iziet pastaigā". "Ejam!" no manis izleca kā izbadējusies blusa. Tā nu mēs pastaigājoties aizrunājāmies līdz pat ezeram, kas redzams krietnu gabalu aiz Semas, braucot uz Torpu. Kopā pieveicot apmēram 10 kilometrus, noskaidrojām ka nebūt nav tā, ka visi ceļi šajā naftas valstī ir savienoti... vismaz viens beidzas pret žogu ar elektrisko ganu.

Īsa atpūta un ķērāmies pie vecā ledusskapja nomaiņas pret "jauno" atrasto. Plaukti un plauktiņu tika rūpīgi sadalīti uz pusēm ar Elvisu. Visi palika apmierināti. Un nu mums ir diezgan šiks leduskapis, kurš pārmaiņus pēc arī veic savu funkciju, nevis saldē un kausē vienlaicīgi. Bildēs uzskatāmi redzams pirms (brūnais) un pēc (sudrabainais):


Pie viena arī veco kasti aizvedām uz konteineriem, moš kādam vēl noderēs! Pa ceļam iegādājāmies zemeņu ievārījumu un arbūzu (6,90 kronas/kg!!! no Brazīlijas, bez sēkliņām, salds pēc vella) un apciemojām pasta nodaļu Semā, kur Robim atnāca Jebeja sūtījums no Honkongas. Tur viņi saprot, ko nozīmē ailīte "dāvinājums"... mēs nospriedām, ka viņi būtu gatavi ieķeksēt ailīti ar da jebkādu uzrakstu, ka tik varētu vairāk notirgot! Tā lūk ir štelle, tas ir bizness! Amīšiem būtu jāpamācās.

Diemžēl troļļus es neesmu redzējis, Artūr... vismaz tā man šķiet, jo es jau tā īsti nezinu, kā tiem jāizskatās. Iespējams tie šobrīd sastopami melnu, milzīgu bezčaulas gliemežu veidolā. To te ir ka biezs, pa nakti jāuzmanās, kur kāju liec... var nojaukties kā uz banānu mizas. Ja nu pieņemam, ka tie ir troļļi, tad jāsaka, ka esmu vairākus redzējis.

Pa apli

Šodien parunāju skypā ar Mareku un viņš apstiprināja manas bažas par to, ka es sāku ieciklēties savā stāstāmajā. Tādēļ mēģināšu piesaistīt Jūs, dārgie lasītāji, tapšanas procesam. Jums NOTEIKTI ir jautājumi par un ap Norvēģiju, iespējams par sadzīvi, dabu, vietējiem paradumiem, vai kaut vai par to, vai esmu redzējis troļļus. Droši jautājiet (komentāru sadaļā) un es centīšos pēc iespējas godprātīgāk atbildēt uz tiem.

Weekend

Piektdien no Dānijas ar autobusu atbrauca Krišijs. Uzreiz ķerāmies vērsim pie ragiem un, paķēruši velosipēdus, devāmies izbraucienā pa mums tuvējo Tonsbergas apkārtni. Pabizinājāmies pa meža takām, iegriezāmies hipodromā un apmeklējām putnu vērošanas torni, ko Roberts nesen atklāja. Klausījāmies vidējo un garo viļņu radio un beaudījām naksnīgo noskaņu, vērojot bariņu ar govīm/vēršiem, kuri konsumēja lekno putnu rezervāta piekrastes zāli. Ja labi ieklausījās, varēja dzirdēt, kā tās plūc zāles kušķus un tos žļembā pa muti.

Diezgan ļoģiski, ka nākošajā rītā mums bija grūtības pamosties, kas gan bija jādara, jo no Skienas atbrauca Jolanta ar lietuviešu draudzeni Neliju. Sagatavojām termosus un paēdienu un devāmies uz Oslo, kur notika koncertu diena. Pa visu pilsētu bija izkaisītas 30 skatuves un skatuvītes, no kurām pilsētniekus un viesus izklaidēja dažnedažādu mūzikas stilu pārstāvji. Tānu mēs vazājāmies pa pilsētu, piestājot pie dažādām skatuvēm, ēdot saldējumu un ik pa brīdim atpūšoties kādā no daudzajiem parkiem. Interesanti ir pavērot, kāda šeit ir cilvēku daudzveidība un ne jau tikai rasu un tautību ziņā. Cik ļoti daudzveidīgi, krāsaini un nepiespiesti labdabīgi. To visvairāk izbaudījām, pavadot kādu pusotru stundu pie regeja mūzikas telts. Puspliki bērni skraida starp uzkalniņā izgūlušajiem dzīves baudītājiem. Kāds kaut ko grillē, citi uzspēlē kādu spēli, dažs uzdejo, pasildās saulītē, tam visam pa vidu melnā tērptas tantes ar melniem lakatiem ap galvu, lavās caur šo pūli, vācot tukšas pudeles un skārdenes plastmasas maisos.


Braucot mājās, nu jau tradicionāli, piestājām lētajā degvielas uzpildes stacijā un piegāzām pilnu bāku un kanistru ar degvielu. Kas priecē. Nepriecē gan tas uzsistais disks, kura neproporcionalitāti varēja izjust īpaši skaudri sasniedzot noteiktu pārvietošanās ātrumu.

Semā bijām nu jau saulei rietot, kas šajā gadalaikā nozīmē ļoti vēlu. Tas gan mūs neatturēja no mūsu plāna doties zaļumos. Fiksi sakravājāmies, atstājām Neliju gulēt mājās un četratā virzījāmies Troļļūdens virzienā. Turpceļš bija ļoti raits, jo tumsā labi redzams, vai kāds brauc pretī, līdz ar to varēju mazliet ātrāk ņemt pagriezienus virzoties pa plašākām trajektorijām. Tikuši līdz stāvvietai, appaunojāmies un uzsākām kāpienu kalnā tumsas aizsegā. Nogurums pa dienu bija pamatīgi sakrājies, tādēļ virsotni sasniedzām ar pāris atpūtas pauzītēm. Ugunskurs netika kurināts, tā vietā patvarstījām radio viļņus, paklausījāmies klusumā un ieturējām vakariņas. Pēc pāris aliņiem biju gatavs doties pie miera, ko arī zdarīju, sapaunojoties tā, ka ārā bija tikai mute. Tas gan neatturēja vienu odu no veiksmīga mēģinājuma iekost man lūpā. Malacis! Vienīgā vilšanās bija Robertam, kurš no izvēlētā guļammaisa pārvalka izvilka... 11 mutes dvieļus (situāciju izglāba līdzi paķertā sega). Kopumā pirmā nakts pavadīta zem mākonīša šosezon bija burvīga, rīts sagaidīja ar burvīgiem skatiem visapkārt un saulīti, kas patīkami sildīja.

Tomēr mums nācās ātri evakuēties, jo bija jāpaspēj Krišiju aizvest uz prāmi Hortenā. Pēc Hortenas, braucot uz māju, migām ciet ar Robertu, tāpēc nolēmām iet gulēt. Spēcinošais miegs ilga līdz astoņiem vakarā, kas nav nemaz tiks slikti, ja ņem vērā daudzos notikumus, kuri norisinājās iepriekšējā dienā! Fantastisko dienu noslēdžam ēdot pudiņu, piekožot papaijas gabaliņus. Jādomā, ka šādi pavadīta nedēļas nogale dos daudz spēka nākamajai darba nedēļai.

Miedziņš nāk

Šodien pēc darba paēdu un malziet pasēdēju pie TV, lai tas apēstais sagremojas. Kad jutos gana gremojis, tad ievēlos gultā un saldi aizmigu. Pāris reizes Roberts mani mēģināja pamodināt, bet to es atceros kā pa sapņiem. Pamodos pats pulksten pus septiņos vakarā... diena izmesta, varētu nodomāt. Tomēr paguvu vēl dažas lietas izdarīt.

Nomazgāju nost putnu pļūtījumus, kuri, precīzos pikējošos uzbrukumos, biezā slānī tika noklāti pāri pusei Skočitas kapota. Brrr. Beidzot pielēju motoreļļu, par ko nu jau nedēļu atceros tad, kad esmu ticis pie pirmās pastkastes un aizmirstu, kad esmu iemetis pēdējo avīzi. Pēc šī varonīgā akta aizdiebu uz veikalu, lai pagatavotu atsaldēto prāmja vistas gaļu. Rezutlātā varēsim ēst gaļas ēdienus vēl pāris dienas, arī Krišijam (kurš rītdien atbrauks ciemos no Dānijas) tiks šis prieks!

Patiesi nezinu, kas ar mani notiek, ka tik daudz guļu. It kā jau fiziski jūtos labi, bet šādā veidā izredzes produktīvi pavadīt dienu ir diezgan mazas. Varbūt būs jānopērk lielāks modinātājs? Laikam jau nē, tas viss ir atkarīgs no paša nostādījuma - gribēšu tiešām laicīgi pamosties, tad arī pamodīšos.

Un saldajā ēdienā Mareka atrastais video, kur norvēģi paši sevi izskaidro. Man jau patika.

Balansēšana

Šonakt gribēju vēl noķert kādu asarīti, tāpēc, tā pat kā vakar, devos veiksmes meklējumos. Piecu minūšu rezultāts ir viens asaris un... zudībā gājis melnais rotiņš. Tā ka jāsāk pārdomāt, kā tikt pie jauniem tumšajiem rotiņiem. Nu nekas, arī dažreiz ūdens dieviem jāziedo kāds spīgulītis.

Pēc darba centos negulēt, pa to laiku forši parunāju caur skype ar Elīzu, Mareku un arī Edgaru. Žēl, ka Marekam tas Leonardo projekts izgāzās... biju jau izdomajis, ka braukšu uz Vroclavu ciemos.

Ap vieniem sarunāju ar Ivo, ka aizvedīsim manus lietos diskus nobalansēt ap pulksten četriem. Sapratu, ka esmu tik noguris, ka pirms skrūvēt tos riteņus nost, ir jāpaguļ. Protams, pusotra stundiņa pārvērtās vissaldākajā gulēšanā trīs stundu garumā... es pat pa sapņiem redzēju, kā skrūvēju nost riteņus! Tā nu sanāca mērkaķa ātrumā pēc pamošanās skrūvēt domkratu. Divdesmit latu un man maksāja nobalansēt un uzzināt, ka tomēr viens disks ir uzsists. To uzliku aimugurē un tagad būtībā auto ir patīkami plūdena gaita. Problemo solvo!

Nakts aizsegā

Pa dienu atgriezos nozieguma vietā un atskatījos uz nakts lielāko notikumu:

Šī diena zīmīga arī ar to, ka manai Skočitai, papildus tehniskajai apskatei ir beigusies arī OCTA. Tā nu mēs te dzīvojam. Pateicoties Uldim Dumpim (lūdzu nejaukt ar aktieri, jo šis ir mūsu oriģinālais pastnieku Uldis Dumpis), beidzot sapratu, kas vainojams pie lielās klaboņas priekšējā kreisajā piekarē, braucot pa bedrēm - stabilizatora atsaite. Kas būs protams jānomaina, tomēr ne tik degoši, lai uzreiz skrietu uz Biltemu pēc jaunām detaļām. Labojam mēs pēc iespējas paši savus auto. Ziemā ar Ivo palīdzību, sniegā sēžot, nomainījām auzmugurējo bremžu suportu manam auto. Bremzes (it īpaši rikasbremze) šinī darbā jāuztur pēc iespējas labākā stāvoklī, jo, ticiet man, tas ir ļoti nepatīkami, ja auto pats sāk ripot no kalna lejā... ir gadījies piedzīvot - jau divas reizes (tik ātri skrējis, kā tad, es savu mūžu neesmu).

Birkas

Norčām ir interesants paradums, kuru esmu novērojis jau neskaitāmas reizes, tāpēc to nevar saukt par izolētiem gadījumiem. Kad vietējie veic dārza labiekārtošanas darbus un iestāda kādu koku, krūmu vai puķu ceru, tad obligāti tiek atstāta birka, kas tam nāk līdzi no veikala. Vai tiešām tik grūti atcerēties, ko esi iestādījis? Šādu pašu brīnumu arī redzēju Oslo parkos, kur pilnīgi visiem rožu stādiem itvisās dobēs klāt bija bļitka. Tās mani tā kārdināja, ka man noteikti vajadzēja uzzināt kādas šķirnes stādi tie ir... it kā es baigi kaut ko sajēgtu no rožu stādiem.

Piestājot ierastajā tējas dzeršanas vietā (redzams iepriekšējā video), attapos, ka esmu līdzi paķēris spiningu. Tā nu nesen atklāto dīķi ietestēju. Neskatoties uz to, ka redzēju vienu zivju aktivitātes atstātu apli ūdenī, neviena no tām neizrādīja interesi. TIkmēr man pilnīgi klāt pielavījās pīļu mamma ar astoņiem (speciāli skaitīju trīs reizes) pīlēniem. Tie bija tik maziņi, ka izskatījās kā mazi šokolādes krēma konusiņi, kas samērā strauji (un izdodami neaprakstāmi komiskas skaņas) slīdēja līdzās lielajam šokolādes keksam. Žēl, ka kamera nebija pa rokai, tad es jūs pamocītu ar vēl vienu video.

Meklējot izskaidrojumu manām neveiksmēm komunikācijā ar vietējām zivīm, devos uz makšķernieku veikalu. Pārdevējs bija sasodīti atsaucīgs (kā jau visi makšķerēšanas veikalu pārdevēji) un atklāja man VISUS noslēpumus un knifus. Izrādās, ka es bieži vien spiningoju nelaikā un, kas vēl svarīgāk, ar pārāk gaišiem rotiņiem. Te, izrādās, forelēm patīk tumši rotiņi un agra rīta vai pavēlāka vakara stundas. Ar šo informāciju bruņojies domāju tuvākajā laikā atkal šturmēt kādu upīti.

Pēc veikala nolēmu beidzot atrast Jarlsbergas golfa laukumu, pie kura esmu nolēmis tuvākā nākotnē izveidot geocache vietu (pats savu kastīti apslēpt). Vispār apkārtne no Tonsbergas mūsu virzienā ir geocacheru diezgan ignorēta. To esmu nolēmis pamazām mainīt. Bet nu golfa laukumu tā arī neatradu. Izrādījās, ka iegriezos vienu krustojumu par tālu (30m) un jāsaka, ļoti veiksmīgi! Ceļš mani aizveda līdz vietai ar pasakainu skatu uz Tonsbergu viņā fjorda krastā. Feina vieta, kurs pasēdēt un sakopot domas.

Eirovīzija

Kas tad noticis pa divām dienām? Sestdien pēc darba iemēģināju veiksmi netālajā upē. Lai no stāvvietas tiktu pie upes, ir jāpāriet dzelzceļš. Otrpus es atklāju smuki nopļautu pļaviņu ar mērķiem lokšāvējiem. Interesanta vieta, kur pastaigāties agrā rītā. Upe, lai arī izskatās liela un plata, tomēr izrādījās pasekla, līdz ar to ik pa brīdim aizķērās āķis aiz kādām zālēm un aļģēm, simulējot copi. Un, kā es sāku domāt, ir jāierodas vēl agrāk, lai kāda zivs izdomātu pievērst uzmanību maniem rotiņiem. Gulēju gan labi pēc šīs nodarbes.

Starp citu, guļu es ļoti daudz, jo miegs nāk pastāvīgi. Pie tam nekādīgi nevaru izgulēties, lai arī sāni jau sāk sāpēt. Jāsāk ar rītdienu vairāk sevi nodarbināt, domāju, ka tas atrisinās problēmu. Visgrūtākais gan ir piecelties lai varētu sākt rosīties.

Sestdien vakarā devos uz Noterojas māju, kur Didzis un Armands atrādīja bildes un video no sava ceļojuma pa Norvēģijas kalniem. Forš ceļojums, tomēr lika aizdomāties, vai es to visu gribu piedzīvot. Iespējams slinkums kāpelēt un tie drūmie, bez redzamām dzīvības pazīmēm esošie plašumi, mani vada šādi šobrīd domājot. Vēlāk mums pievienojās Vaira ar Cīparu (meita), kad jau bijām kārtīgi izpļāpājušies, no Zviedrijas iepirkumiem atgriezās Brigita un Co. Jautrā kompānijā pagāja laiks un attapāmies, ka iet taču Eirovīzija uz kuru taisījāmies braukt uz Oslo. Tā nu brauciens tika atlikts un ķērāmies pie visu dalībnieku izķidāšanas un kritizēšanas. Un es jau pēc tam teicu, ka "man jau tā vāciete no sākuma patika!". Nē nu patiešām! Jāatzīst, ka azerbaidžānietes krūtis tomēr ir centrālā bilde, kas paliks manā atmiņā par šī gada Eirovīziju.

Pēc Eirovīzijas jaunkundzes vēlējās tikt vietējā visiekārojamākajā klubā Esmeralda, kas atrodas krastmalā - skaitās šika vieta. Tā nu attapos stāvot rindā uz tāda iestādījuma tipu, uz kāde neesmu stāvējis rindā gadus... laikam nekad. Un tas nav mājiens par to, ka es esmu kaut kāds VIP ieeju rezidents visos Rīgas klubos. Rinda ar zelta jaunatni mani neiedvesmoja, tādēļ pēc pastaigas gar molu devos mājup. Roberta stāsts par to, kā viņu, tumsai iestājoties, netālajā putnu vērošanas tornī sēžam, ielenca četras govis man likās pagalam amizants. Būs mums turp jāaizbrauc kādu dienu.

Svētdienu pavadīju darot to, ko aprakstīju pašā sākumā - deldējot savus sānus (vai gultu). Apmācies laiks nu nekādi nesekmēja vēlmi doties pastaigā. Lielākais šīsdienas ieguvums ir sarunas ar Elīzu un Gundegu (kura tagad pārvākusies uz Ziemeļīriju). Dažreiz saruna apskaidro prātu un dod impulsu uzsākt rīkoties. Esmu iesēdējies. Ceru, ka rīt man būs daudz interesantu notikumu, kurus aprakstīt!

Videoamatieris

Radio izdzirdēju dziesmu, kura acīmredzami bija par avīzēm un reklāmām, tāpēc nolēmu to iemūžināt, lai parādītu Robim. Tomēr tas ātri vien pārvērtās garākā pasākumā un es mazliet paspēlējos ar filmēšanas leņķiem un montēšanu. Rezultāts varbūt mazliet izstiepts, bet kopumā dod ieskatu par manu darbu. Ņemiet par labu!

Šodien apsveru domu par braucienu uz Oslo, lai jautrā kompānijā noskatītos Eirovīzijas finālu pie kāda no lielajiem ekrāniem (tādi it kā esot izvietoti). Visdrīzāk rītdien atgriezīšos vēlu naktī un man nebūs spēka rakstīt uzreiz. Bet Brauciena apraksts noteikti sekos!

Zvans no turienes

Šonakt, pēc uzkraušanās, pamanīju, ka kāds man ir zvanījis pa to laiku. Nu ko, atzvanīšu - nodomāju. Pāris pīkstieni un viņā galā paceļ sieviete. "Hello" ar britu akcentu mani mazliet izsit no sliedēm... angliski pajautāju, vai viņa man ir zvanījusi. Te seko neveiklu un pusaprautu frāžu virkne no abām pusēm un tad balss otrajā galā "Tracy, is that you?", uz ko es atbildu "Do I sound like Tracy?", "I gess not", "Then I guess you dialed wrong number", "I am awfully sorry!" un jauki atvadamies. Tad tik es cītīgāk ieskatos uz tel. numuru - sasodīs, angļu kods priekšā! Man jau tas akcents un it īpaši izteiciens "awfully sorry" likās sasodīti amizants.

Kā pēc darba aizgāju gulēt, tā arī nogulēju līdz pieciem pēcpusdienā. Nekas nevarēja mani piecelt, arī Roberts, kurš pārradies pēc skolas mani cītīgi modināja. Šodien vienkārši bija guļamā diena, tā gadās.

Bet esmu šodien izdarījis ar svarīgu lietu. Beidzot esmu atradis atveri, pa kuru iespiest Xado ātrumkārbā. To izdarīšu rīt pirms darba un izbraukšu tos 10 km, kas nepieciešami, lai iestrādātu. Tā ka būs jāpieceļas paagrāk. Un otra lieta, ko šodien paveicu, ir sagādāju atbilstošas skrūves, lai pieliktu pannu zem motora, lai netīrumi neaizkakā ģeneratora skriemeli, kas ir padārgs prieks. Tā nu tagad panna ir uzlikta, kā arī mazliet pieskočoju tās bampera daļas, kuras palikušas ļenganākas. Jā, es jau jūtos samērā pieredzējis skočotājs esam. Mak Gaivers ar mani lepotos!

Un vēl viena superīga ziņa. Šodien saņemu vēstuli no brālēna Pīrāga! Tajā iekšā vesels lērums neredzētu alus etiķešu no Britu salām. Tas ir tik patīkami saņemt īstu vēstuli, kuru var apčamdīt un pārlasīt turot to rokās. Paldies!

Apavu padarīšanas

Šonakt aizmigt teju nebija iespējams, kā vēlāk izrādījās, dēļ vētras, kas virzījās mūsu virzienā. Apziņa, ka mašīna tiks beidzot notīrīta no bērzu putekšņiem, nemazināja šausmas par to, ka būs šajos laikapstākļos jālēkā apkārt ar makulatūru. Centos pielāgoties situācijai un, kad piekabe piebrauca, piemanevrēju klāt ar bagāžnieku un, ūdens/vēja ārprāta apskauts, sakrāvu visas avīzes tajā. Pēc tam fiksi pazudu Statoil virzienā, jo tur ir izgaismots un, kas svarīgāk, jumts virs galvas! Tā nu varēju sakrauties komfortā. Un, gluži kā uz burvja mājienu, vētra beidzās tieši tad, kad viss bija sakrauts un es vēru ciet durvis mašīnai. Tā nu darbs izvērtās patīkamā pastaigā.

Pastaigas laikā atklāju, ka arī es neesmu imūns pret avīžpuiku tipisko kaiti - noēstām zolēm. Jā, mani uzticamie darba apavi ir sākuši iebeigties un tajos parādījies caurums. Tā nu sanāk, ka darba specifika sevī ietver daudz griezienu uz papēža, kas parasti notiek uz asfaltētas virsmas. Gluži kā smilšpapīrs, it īpaši vasaras sezonā. Tagad sāku funktierēt, kur un kādus izvēlēties nākošos apavus darbam, jo pa lietu papēdis bija izmircis. Skaidrs, ka tiem ir jābūt lētiem, izturīgiem un ērtiem... parasti grūti apvienojamas lietas!

Sarkanais datums

Nolēmu sev piešķirt brīvdienu arī rakstīšanā. Tam par iemeslu ir svarīgs notikums - šodiena ir pēdējais datums norvēģu kalendārī, kas ir apzīmēts ar sarkano krāsu un iekrīt darba dienā, samērā garā laika sprīdī! Nākošais un vienlaicīgi arī pēdējais šada veida datums ir... 25. decembris. Tā nu sanāca, ka šī diena bija lietaina un es to pavadīju skatoties nesen pieminētā seriāla pirmo sezonu.
Vakardiena gan bija daudz rosīgāka. Kā jau plānojām, atkārtoti devāmies uz Troļļūdeni. Šoreiz izvēlējāmies citu taku. Iespējams tādēļ nevarēju vairs atrast iepriekšējā dienā visuresošos melnos gliemežus bez gliemežnīcas. Pagalam dīvaini un ērmīgi radījumi, piķa melni, sprīža garumā. Cerēju tos sabildēt, bet nu neko darīt. Apkārtnē ir daudz skaistu kalnu ezeru, tajos ūdens jau pie krasta ir man apmēram līdz jostas vietai, bet 10 cm tālāk, jau tik dziļi, ka neko saskatīt nevar. Ejot pāri kalnu korei, nolēmām piemesties uz kādu rīdi un pabaudīt skatu visapkārt, pagozēties saulītē, izdzert tēju ar Selgas cepumiem. Jā, cepumu paciņās atradu akcijas uzlīmes, kuras esmu nolēmis piereģistrēt... aiz neko darīt var arī loterejā sākt piedalīties! Ļoti feinas un relaksējošas ir šādas pasēdēšanas.


Otrpus uzkalna grēdai, kuru pievarēt nebija nemaz tik vienkārši, atradām feinu vietiņu pasēdēšanai pie upītes. Un te es pēkšņi atcerējos bērnību, kad mēs gan pie Vecmammas laukos, gan arī Duntē taisījām dambjus uz mazām urgām, kā arī samērā zolīdām upēm. Un es nespēju atturēties uzveidot vienu arī šajā upītē. Ļoti pateicīga vieta izrādījās, jo pietiek apsēsties uz viena liela akmens pašā vidū un visapkārt no ūdens var celt ārā lielas un mazas dambja sastāvdaļas. Akmeņu te netrūkst. Papilds esmu sapratis, ka jaunie apavi ir bijuši iztērētās naudas vērti - būtībā tās ir elpojošas, kāju neberzošas kalošas. Ūdens tām plūst pāri purngaliem, bet kāja paliek sausa! Pēc stundas darba, ar vairākām pauzītēm, mans meistardarbs bija gatavs!

Skatoties, kā ūdens ceļas un cenšas atrast jaunu tecējumu, ar Robertu vienojāmies uzskatā, ka šādu dambju veidošana ir viena no visforšākajām puzlēm, kādu daba var piedāvāt. Esmu gandarīts par padarīto darbu un to, ka neapslāpēju savas vēlmes. Tik pat labi es varēju par to tikai padomāt un atmest visu šo prieku ar "stulba un bērnišķīga ideja". Bet nekā, jāizmanto šadi mazie, vienkāršie brīži. Tas ir lēts un kvalitatīvs prieks.

Vēl viens novērojums par vietējo dabu. Šeit ir purvāju terases. Tīri neparasti ir izier cauri vienam purvam, pakāpties pārdesmit metrus augstāk un atrasties vēl vienā purvā, ar visiem akačiem un pussatrūnējušām lietām tajā. Vienīgais izskaidrojums tam ir tas, ka klintis ir kā dabīgas, milzīgas bļodas, kuras nelaiž to ūdeni prom.

Tā jau drīz var sākt arī nūjot....

Esmu pārradies mājās pagalam vēlu un diezan noguris, tomēr vēlme padalīties dienas notikumies stāv tam pāri. Bet nu par visu pēc kārtas.

Šodiena darbā bija kā medusmaize - nevienas reklāmas un laiks kā jūra (kā jau kādreiz minēju, sestdienās jāizvadā līdz deviņiem). Tā nu pēc iespējas lēnāk vilkdams kājas, sarunādamies ar žagatām, kaķiem un zvirbuļiem, veikdams tējas pauzītes un itvisur ziedošo augu apostīšanu, iekļāvos divās stundās, kas ir fantastisks laiks. Pēc darba fiksi atradu jaunu, vakar uzstādītu geocache kastīti un paspēlējos ar tajā atrasto jojo. Izklaides sita vēl augstāku vilni, kad es pie mājas mēģināju "pielavīties" meža zosu baram... rezultāts redzams video (tajā arī redzams, cik netīrs ir objektīvs). Katrā ziņā, izklaidēm pilns rīts.

Sagaidīju Robertu lidostā, iegādājāmies COOPā augļus ar 40% atlaidi un devāmies mājup izgulēt sakrājušos miegu. Es tā īsti nebiju gulējis pirms darba, jo skatījos pilotsēriju seriālam Deadwood, kā arī noskatījos dāņu filmu To Verdener. Abi man diezgan labi patika. Tik nevaru saprast, vai tiešām gribu pavadīt pāris stundas nedēļā skatoties seriālu par mežonīgajiem zelta drudža laikiem.

Pēc spēcinoša miega nolēmām pārvarēt slinkumu un laidām uz to pašu vietu, kur pirmo reizi neveiksmīgi mēģinājām noķert foreles. Pamatā vēlējāmies pavazāties pa dabas takām vietā, kas saucas "Troļļu ūdens". Plānotā īsā pastaiga izvērtās septiņu kilometru pārgājienā pa miklājiem, klintājiem un gleznainu ceļu, kalnā augšup un lejup. Tverami svaigs gaiss, haotiski sagāzti koki, lieli un mazi akmens bluķi, jauktie meži un kalna augšā pasakains panorāmisks skats. Ideāla vieta pastaigām. Esam nolēmuši, ka šīs takas papētīsim vēl tuvāk, jo tur ir ko pētīt. Tas ko šodien apstaigājām ir tikai niecīga daļiņa no visa, kas tur pieejams. Tajā skaitā tur ir arī vairāki kalnu ezeri, vairākas virsotnes un upītes. Būs kur pavadīt aktīvi brīvo laiku. Rīt domājam doties turp atkal, iespējams tur pat paliekot arī pa nakti. Makšķeres arī paķersim līdzi. Bildes domājams gaišā nākotnē no šiem pārgājieniem arīdzan sekos.

Ja jau makšķeres pieminēju, tad par tām arī turpināšu. Krēslai iestājoties nolēmām pamēģināt vēl reizi tajā pašā upītē izmēģināt veiksmi, jo Roberts bija pagājušo nedēļ pamanījis, ka uz vakaru tur notiek kustība. Ar grūtībām redzot, kur mest, vazājāmies gar krastu un beigās veiksme man uzsmaidīja! Es varu oficiāli paziņot, ka esmu noķēris savu pirmo foreli Norvēģijā! Tiesa, tā bija tik maza, ka nācās to nopurināt no āķa... nav vērts bendēt sīci dēļ pusotras baltmaizes šķēles. Gan jau būs arī lielākas.

Prieks, ka arī krustmeitiņai Frensisai šodien vārda diena tika godam nosvinēta. Elīza pamatīgi noņēmās šodien organizējot pikniku, par to viņai žetons un liela buča! Tā ka jāsaka, ka diena bija padevisies pagalam veiksmīga!

Pacietība

Vakardienas zivju brauciens beidzās ap pus vienpadsmitiem, kad beidzās gaisma. Diemžēl, tieši tad arī sākās kustība ūdenī. Sāku domāt, ka vairums zivju šeit ir Jēbejā iegādājušās nakts redzamības ierīces un pa dienu vispār nelien ārā. Nu jā, pēc pašķidriem lietiem upe ir tik biezā, dzeltenā krāsā kā tās lielā Ķīniešu māsa. Lai kaut kas vispār noķertos, ir jāiemet rotiņš tieši zivij degungalā - pretējā gadījumā nesaskatīs. Nu nekas... gan jau! Makšķerēšana norūda tai skaitā arī pacietību.

Šodien jūtos kā cūka. Sēžu istabā apenēs un svīstu, jo sutoņu āra saulē padara vēl neciešamāks pilnīgs vēja trūkums. Pakustēt nav vispār spēka. Tāpēc nolēmu noskatīties filmu un apēst meloni. Melone bija ļoti labi nogatavojusies, kas, iespējams, ietekmēja manu novērtējumu filmai. Mana izvēle krita uz "The book of Eli", tajā notikumi risinās postapokaliptiskā pasaulē, kur centrālā tēma ir viena cilvēka mērķtiecība un ticība. Neteikšu, ka tajā tiek kaut kādas dziļas filozofiskas problēmas risinātas, vai kāda mīkla šķetināta, toties ik pa brīdim ir baudāmi tuvcīņas skati, kā arī divas amizantas apšaudes un trīs sprādzieni. Arī aktieru ansamblis ir patīkami nolasīts. Ideāla filma tādai dienai, kā šodiena - iesaku!

Rītdien uz divpatsmitiem došos uz lidostu, sagaidīt Robi. Par to prieks, lai arī vienam istabā atrasties arī ir savi plusi (skat. otrās rindkopas otro teikumu). Iespējams, uzreiz pēc tam satiksimies ar Jolantu, kura ar jauno leišu draudzeni caur Tonsbergu dodas Rigges lidostas virzienā.

Zaļā domāšana

Firma izdomājusi, ka kļūs videi draudzīgāka un nolēma sākt šķirot avīžu iepakojumus. Par to mūs noinformēja vakardien, kas palielināja dažu elementu neapmierinātību ar to, ka avīzes jau tā tika atvestas krietni par vēlu. Rezultāts tāds, ka mums tagad ir trīs maisi, viens papīram (pie katras pakas ir rūts Nr. un avīžu skaits tajā), viens celofānam un vēl viens plastikāta lentēm, kuras to visu satur kopā. Baigais čakars. Bet nu zaļi. Tagad šķirošu... ir jau pierasts, jo te arī sadzīves atkritumus šķiro (bildē redzami konteineri pie mājas - papīram, kompostam, stiklam/bleķiem, plastmasai un pārējiem atkritumiem)... ja pareizi noprotu, tad nav tas pats variants, ka visu samet vienā miskastes vāģī kopējā katlā. Par šo gan būs jāaptaujā džeki, kuri strādā uz vietējām Norbām.

Visu dienu ir sutīgs, kas padara pagalam miegainu. Visu laiku nāk miegs un neko negribas darīt, kā tik gulēt. No tā gan sāk sāpēt mugura. Tāpēc pastaigājamies, uzspēlējam futbolu, kas Elvisam maksāja stipru astmas lēkmi, bet nu nekas tāds, ko inhalators nevarētu pieveikt. Tā ka vasara ir ienākusi pilnu sparu. Tas, kā te nav, ir odi. Rīgā mūs normāli sāka ēst... a te tik paretam kāds garām nolido.

Tagad Andris mani pielauza aizbraukt pamakšķerēt. nu nekas, divas stundas gaismas mums ir palicis, moš būs jauka vakara cope. Tik ko ar tām zivīm darīt? Pa nakti tās tīrīt nu nemaz negribas. Heh, vispirms tās gan ir jānoķer!

Atpakaļ nerealitātē

Brauciens uz mājām bija vairāk kā izdevies. Mēs ar Elīzu kļuvām par divu jaunkundžu krustvecākiem (bildes man ir piesolītas vēlāk)! Bija interesanti pavērot atšķirības starp luterāņu un katoļu pieeju šim pasākumam. Abas meitenes ir superīgas un man patīk, ka katra ir savā vecumā, kas daudzveido šo pieredzi, ko sauc par "būt par krusttēvu". Jācer, ka nepievilšu mazās un būšu uzdevumu augstumos. Pavadīju daudz laika ar savu mīļoti meiteni, brāli un ģimeni. Satiku draugus, daudz smējos un atpūtos garīgi. Neapslāpēju savu pēkšņi uznākušo negausīgo kāri pēc alus, tāpēc izgaršoju visus iespējamās alus šķirnes pieejamas Latvijas veikalos (kvalitāte un cena ir vienkārši pasakaina). Mums bija ļoti daudz pasēdēšanu pie pusdienu galda, tā ģimeniski forši. Babcia pat paguva izvilkt 1993. gada Šardonē... tik senu vīnu es nebiju garšojis un tas bija apbrīnojami labs. Man ļoti patika ģimeņu barbekjū, kura laikā likās, ka visi astoņi bērni nonesīs māju līdz ar pamatiem, viņi ir tik dzīvelīgi - mums būtu jāpamācās. Paldies Laurai, ka tik drosmīgi atļāva mums izmantot savu māju. Hokeja skatīšanās Sesku ielā mijās ar gariem vakariem pie ūdens pīpes ar Elīnu un Lauru. Mēs ar Mareku ar sabiedrisko un kājām izskraidījām visu Rīgu, tā ka paguvu pārliecināties, ka viss ir savās vietās. Pierunāju tēti pārvest Žigulīti (Dziadeka (vectēvs) 1975. gada VAZ 2101 "kapeika") uz garāžu Purvciemā, ir doma to sataisīt tā, it kā nule kā no konveijēra būtu noripojis. Ceru, ka tam sanāks atlicināt naudu un šis projekts izdosies, jo ja pareizi saprotu, tad no 35. gadu vecuma auto tiek uzskatīts par antīku.


Mans ceļš atpakaļ uz Norvēģiju gandrīz beidzās lidostā Rīga. Izgājis kontroli sapratu, ka laika ir atliku likām, tāpēc pavazājos apkārt. To, ka man ir pienācis laiks doties uz lidmašīnu, kurai izlidošana ir 11:20, es sapratu pulksten 11:10. Ak jēl, kā es skrēju! Bargu skatienu dāma pie "geita" man pajautāja, kādēļ es kavējoties - uz ko es nesakarīgi nomurmināju kaut ko par kavēšanos un apmaldīšanos laikā un telpā. Tas, acīm redzot, bija samērā sakarīgs izskaidrojums, tāpēc es tiku viens pats iesēdināts autobusā un usainais šoferis mani līku loču pa lidostas teritoriju aizvizināja līdz lidaparātam. Pēc galvenās stjuartes paziņojuma, ka stresa nav, es, godīgi sēdošo un jau piesprādzēto pasažieru izbrīna pilno acu pavadībā sāku sistemātiski vērt vaļā un cirst ciet visas bagāžas nodalījuma durvis, ar domu tajā ievietot savu čemodānu. Ar citas stjuartes palīdzību vieta bagāžai tika atrasta un es nosēdos blakus pusmūža dāņu (visdrīzāk) pārim. Uff... izdevās!

Tagad jau pusotru dienu gulšņāju un cenšos noēst augļus, kuriem uzbrūk mājā ieviesušās skudras. Man Andris visu laiku jautā, vai es nevaru izgulēties. Tad es sapratu, ka es esmu pārgulējis jēgu, vienkārši man negribas pamosties šajā realitātē. Nu jau trešā braukšana uz šejieni ar apziņu, ka pavadīšu ilgstošu laiku prom no mājām. Ar katru reizi ir šķietami vieglāk, bet tas drīzāk ārēji. Esmu skaidri sapratis, ka nekāda pasaules nauda neatsver to, ka nevari tikties ar sev tuviem cilvēkiem. Tomēr ēst vajag un patstāvīga dzīve ir jāuzsāk, tāpēc sekošu sevis uzstādītam plānam. Ceru pārredzamā nākotnē uz to, ka būs iespēja braukt atpakaļ un spēt cilvēcīgi eksistēt ne uz ģimenes kakla. Tas, ko ar šo gribu teikt ir nekavējieties ne mirkli un pavadiet pēc iespējas vairāk laika ar sev tuviem cilvēkiem. Jā, viņi var dažreiz būt kaitinoši, domāt "galīgi nepareizi", utt., tomēr vienalga pēc viņiem mēs skumstam visvairāk tad, kad esam prom, vai arī viņi ir aizgājuši viņsaulē. Neizniekojiet laiku un apciemojiet visas vecās un jaunās tantes un onkuļus, vecmāmiņas, vectēvus, pavadiet laiku ar vecākiem un brāļiem/māsām, obligāti satieciet savus draugus. Bez tā visa smagi reducējas dzīves kvalitāte... diemžēl to visu saproti tad, kad tas vairs nav trolejbusa brauciena attālumā...

Čemodāns

Pēc paša spēkiem rūpīgi sastādīta saraksta, esmu sakravājis čemodānu, kurā nemaz tik daudz neieliku - dažas vešiņas, kurpes un lādētājs. Tomēr svars jau liekas tāds pamatīgs tam melnajam priekšmetam. Starp citu, atrasts te pat, Tonsbergā. Viens rokturis tam trūkst, bet pamatfunkciju tas pilda.

Tagad jau skaitu stundas, ne dienas līdz varēšu samīļot visus manus cukurdūkulīšus! Lieki piebilst, ka datoru neņemu līdzi, līdz ar to ieraksti šeit atsāksies pēc nedēļas. Jācer, ka spēšu fiziski izturēt šīs brīvdienas, jo daudzi būs jāapciemo un daudz kas būs jāpadara. Tas gan nekas traks, jo esmu noilgojies pēc savējiem.

Svarīgākie notikumi būs mazās Elīzas (15. datumā) un Frensisas (16. datumā, ja mācītājs atveseļosies no tām trakajām iesnām, kas tam piemetušās) kristības. Mēs ar Elīzu abām meitenēm kļusim par krustvecākiem! Šajā sakarā mani pārņem visas iespējamās cēlās jūtas. un neizsakāms prieks. Ceru, ka varēsim būt tādi krustvecāki, kādi meitenēm nepieciešami. Es šo uztveru diezgan nopietni.

Tā ka tiekās kaut kur Latvijas plašajās ārēs!

Oslo

Mājā ir lazarete. Pirmais satiekoties vairs nav "labrīt", bet gan "nu kā jūties?". Katram savā laikā, intensitātē un simptomu gammā ir vēdervīruss. Pamatā tiek lietota kola, lai pilnībā iznīcinātu visu, kas ir vēderā un zarnās. Ik pa brīdim kāds biedē podu, pārliecoties tam pāri un kliedzot. Uzreiz pēc darba sajutos tā pavājāk un arī temperatūra uzsitās pāri 37 un, kamēr atbrauca Jolanta, pavadīju guļot. Beigās nolēmu, ka visu dienu jutīšos slikti, līdz ar to vairs nav starpības kur. Tā nu sakravājos arī, paķēru vairākus tukšus maisiņus un devāmies uz Oslo. Jolanta šoferēja jo mana ārstēšanās metode sevī ietvēra sauju ogļu un tad regulāras uz maltiem pipariem uzlieta šņabja devas. Jāsaka, ka siltais laiks un, lai arī nelielā, tomēr nerimstošā alkohola plūsma padarīja manu ceļojumu ne vien panesamu, bet pat ļoti patīkamu. Feini.

Galvaspilsētā nācās mazliet pamanevrēt, jo šiem dažas ielas tika slēgtas dēļ maratona. Tikuši līdz parkam uz V burta (es to nosaukumu joprojām neatceros), mēs aizgājām pavazāties un apskatīt to dienas gaismā. Tas viss čumēja un mudžēja no maratona skrējējiem. Vēlāk arī sapratām, ka maratons notiek pa visu pilsētu, pie tam nu nekādīgi nevarēja saprast, kur tā trase ir. Visi skrēja un un katrs savā virzienā un ātrumā, pie tam pa visām ielām, parkeim un pat sētām. Ik pa brīdim pilsētā bija tādi kā starpposmi, kur stafetes skrējēji (kā varēja varēja noprast pēc stafetes kociņiem) veica stafetes dalībnieku maiņu. Ļoti amizants skats, kad visas dienas garumā jebkurā vietā ir redzami cilvēki sporta tērpos, iesildamies, staigājot, braucot ar velosipēdiem, kāpjot korķī sēdošos takšos un skrienot dažādos tempos un stilos. Šizīgi.


Tā, parkā mums bija ļoti jauks pikniks, pagulēšana saulītē, pavērojām, kā vīri brieduma gados slīpē savu māku taisīt trikus uz skrituļdēļa, kā arī novērojām dažus dīvainus elementus, kuru vēlme mums piesisties pazuda, izdzirdot, ka neesam norvēģi. Amizanti.

Viens no brauciena mērķiem bija satikt Ivaru, mums pat bija ciema kukulis paķerts līdzi. Pusi dienas nekādīgi neizdevās sazināties un, kad tas beidzot izdevās, mūs sagaidīja pārstegums - Ivars esot ceļā uz prāmi no Stokholmas uz Rīgu. Pavisam. Tā ka tie, kas grib apskaut Ivaru, varat to droši darīt, viņš nu jau ir Latvijā. Šādam pavērsienam nebijām gatavi. Šokējoši.

Jaunuzceltā Oslo opera bija kā odziņa visam braucienam. Patiesi skaista ēka, kas savā uzdrīkstēšanā var sacensties ar Sidnejas operu, vismaz manā uztverē tā tika celta lai funkciju ziņā līdzinātos austrāļu māsai. Tā ir ūdens ieskauta, moderna, ļoti interesanti veidota ēka, atrodas vietā, kur koncentrējas starptautiskie komunikācijas mezgli (pirmā lieta, ko tūristi ierauga izejot no stacijas) - kā saka angliski "landmark". Ļoti skaista vieta, kur jūti, kā to Roberts apzīmēja, sterilu idilli. Jāsaka, ka tas viss pastiprinās tādēļ, ka šo brīnumaino vidi no narkomāniem un netīrības pārņemtās dzelzceļa stacija atdala tikai viens niecīgs tiltiņš. Tīri simboliski viss sanāk daudzos līmeņos. Tajpus operas tiltam ir uzmācīgi dīleri, bomži un totāli izsmērēti lietotāji. Neparasti.

Tā nu, izvazājoties pa visu Oslo ar kājām un beigās uztaisot naksnīgo pikniku, devāmies mājup. Pa ceļam veicām mazu eksperimentu - atrast to benzīntanku, kuru redzējām kādā šosejai blakus esošā Oslo guļamrajonā. Šis eksperimens beidzās ar to, ka salēju pilnu bāku maksājot tikai 10.49 kronas litrā. Ieskatam varu pateikt, ka Tonsbergas apkārtnē tā cena dīzelim nu jau svārstās ap 12 kronām litrā. Patīkams papildus bonuss braucienam sanāca. Nākošo dienu nogulēju tik ciešā miegā, ka atcerējos tik to, kā pamāju Jolantai atā un pagriezos uz otru sānu. Kopumā, neskatoties uz "izslimoto" vēdervīrusu, jāsaka, ka diezgan relaksējoša nedēļas nogale sanākusi. Pozitīvi.

Lēcējs

Pārtulkojis tulkojamo, attapos, ka man ir palikušas divdesmit minūtes līdz brīdim, kad jāmostas uz darbu. Tik īsa snauda būtu padarījusi mani pilnīgi rīcības nespējīgu, tāpēc nolēmu palikt nomodā līdz darba beigām. Tā bija viena no garākajām darba dienām pēdējā laikā. Papildus nogurumam, "palīgā" nāca vesels lērums dažādu žurnālu un divas reklāmas. Mierīgi iekrāvos un lēnā garā izbraucu rūti. Atgriezies mājās, uzreiz iekritu gultā un aizmigu ciešu miegu līdz pat četriem dienā. Svētīgs miegs. Bet būs vien jāsāk organizēt dienas režīms, citādi lielāko dienas daļu noguļu, kas nav labi.

Ak jā, šonakt sanāca gandrīz frontāli saskrieties ar stirnu. Tieši griezos aiz stūra, kad pamanīju, ka visrū pilnā ātrumā skrien stirna. Viņa noreaģēja ātrāk un pārleca pāri kapotam pa diagonāli, piezemejoties tieši pie atvērtā loga, man blakus. Un, balto dibenu grozīdama, iemuka iekšā biezoknī. Pēc šī histēriski smējos kādu brīdi, kamēr atguvos.

Pirmā lieta, ko pamostoties uzzināji, bija atskaite par tiem, kuriem slimība ir pieķērusies un kuriem nē. Divi upuri. Bet es gan slimot negrasos un centīšos pie tā arī pieturēties. Tūlīt ēdīšu biezpiena un putukrējuma saldo ēdienu ar ķīseli. Un došos pie miega.

Rītdien ap desmitiem pie mums ierodas Jolanta un tad kopā dodamies uz Oslo uz visu dienu. Ceru uzņemt daudz jaunu iespaidu, jo Oslo pagājušo reizi redzēju pa nakti. Arī Ivars tiks apciemots. Tas viss rītdien - ar nepacietību to gaidu!

Īsi

Šobrīd sēžu un tulkoju vienu tekstiņu par poļu teātri un nevaru saprast, vai mani velk uz vēmienu, vai tas ir manas fantāzijas auglis.

Tulkoju es Mareka bakalaura darba pielikumu, kas noteikti šodien jāpabeidz. Man būs gara nakts - tā man šķiet.

Par to slikto dūšu es satraucos, jo Žeņa atlidoja ar Maiklu no Vāczemes ar kaut kādu vēdera vīrusu... daži te, gudru seju savilkuši, saka, ka tas ir Rota vīruss. Mazais visu rītu pavadīja brēcot un pļūtījot bez apstājas. Nu un uz vakaru viņam pievienojās Žeņa. Ak jēl, ik pa 10 minūtēm pabizo garām uz tualeti ar roku aizspiežot muti. Jāatzīmē, ka ar katru reizi skrien arvien lēnāk un ar arvien zaļāku sejas izteiksmi. Vai tas pielips man? To rādīs laiks. Katrā ziņā tas var izvērsties par vismājas lazareti. Jāatzīmē, ka es ceru uz to labāko, jo es negribu vēl reizi skatīt sejā vakar noķerto un šodien gardi notiesāto līdaku. Mnjam.

Igauniski Līdaka ir Aug

Vakar man ar Elvisu sanāca tādas kā derības par to, vai ir iespējams iekraut visus manus TB (Tonsberg Blad - vietējā avīzele) priekšējā pasažiera vietā. Elvisam tas likās neiespējami, jo trešdienās ir TB "full delivery" (jāpiegādā ikvienā pastkastītē savā rūtī, tieši tulkojot sanāk "muļķu devilērija"). Gardi smejot uzkrāvu pēdējo avīzi, jo misija tika izpildīta:


Diemžēl, Elviss joprojām guļ, līdz ar to triumfēšu rītdien! Ak jā, jau kādu laiku centos dabūt trešdienas piekabes bildi, tad nu beidzot šodien Vaira pēc "man jāspiež tas uzskočotais papīrītis, ja?" notvēra šādu kadru:


Pēcpusdienā, man bija teju divas stundas gara videosarunu sesija ar tēti un vēlāk komandu "Elīza, Kristaps un Trusis". Īpašs prieks un gandarījums parādījās, kad Kristapam izskaidrojām ka ir diezgan izteikta saistība monitoram ar video kameru. Vēlāk, kamēr Elīza runāja pa telefonu, mazais, piebāzis degunu kamerai, man atstāstīja pēdējā laika notikumus, čalodams kā kalnu strautiņš.

Pēc video sesijas nolēmām ar Ivo aizšaut pamakšķerēt līdakas. Pēc neilga brauciena bijām jau uz vietas un, ignorējot uz blakus lauka strādājošo traktoristu pētošos skatienus, ķērāmies pie lietas. Pirmo stundu nelielās upītes iemītnieces neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Tomēr beigās viena ļoti izbadējusies skaistule pieķērās Ivo makšķerei. Tagad līdaciņa jau iztīrīta guļ ledusskapī, rīt mums būs gardas pusdienas. Man personīgi šī makšķerēšana izvērtās par atkokošanas dienu. Krūmu un baļķu lāsts man sekoja ik uz soļa. Vairākas reizes pamanījos iecirst upes vidū guļošā baļķi, pie tam tādā, kas guļ tieši dziļākajā vietā, kur pat ar maniem makšķernieka zābakiem nevar tikt klāt. Viena metiena laikā pietrūka pāris centimetru, lai es neaizķertu elektrības vadus. Visam kronis bija makšķeres kāta pliķis pa vaigu, kā rezultātā man pavērās skats uz manām brillēm, kuras liegā lidojumā attālinājās dzelmes virzienā. Brīnumainā kārtā makšķeraukla bija ap tām aptinusies, tāpēc es joprojām redzu, ko rakstu un kurp eju. Pēc šī piedzīvojuma nolēmu, ka pietiek šodienai ar Ivo līdaku un priecīgi devāmies mājās.

Sniega gūstā

Ja es būtu fatālists, tad varētu šo dienu pasludināt par atejā izmestu. No rīta pamostoties, konstatēju, ka ārā snieg un putina. Amizanti, bet ko lai tādā laikā iesāk? Palasīju ziņas, saliku hattrikā sastāvu, izpētīju tukšo elektronisko pastkasti. Izlasīju visas uzmundrinošās valstsvīru un ne tik valstsvīru runas sakarā ar Latvijas 20. dzimšanas dienu un un skumji pasmaidīju par Īvāna "mums jāpaliek savās vietās"... par vēlu, Dīvān, par vēlu. Bet nu daudz laimes un visu to labāko (no sirds)! Ak jā, vizuāls šīsdienas purgas paraugs:


Man jau liekas, ka pie tā aukstuma vainojams atkal tas pats Īslandes vulkāns. Mākonis atkal virzās mūsu virzienā. Ceru, ka tas apmierināsies ar Britu salām, jo man pēc sešām dienām jādodas mājup!

Šorīt izrādījās, ka esmu paspējis ielekt vasaras atvaļinājuma vilcienā kā viens no pēdējiem. Pēdējā diena esot bijusi pieteikumiem. Tagad man ir atvaļinājums no 18. līdz 27. jūlijam, kad ieplānota paceļošana pa Norvēģiju un kārtīga atpūta pie atkailinātās dabas krūtažas. Starp citu, pēc Maija norvēģu kalendārī nav NEVIENA sarkanā datuma līdz pat 25. decembrim! Toties Tūrs (priekšnieks) izrādīja negaidītu entuziasmu par mūsu nodomu ar ceļošanu, vēlāk būs jāmēģina viņu iztaujāt pēc kādām interesantām apskates vietām.

Dabas pazinēji

Pa nakti pirmo reizi izmēģināju Pideli darbam. Sadarbība izvērtās daļēji veiksmīga, līdz ar to vecās labās lapas palika pirmās vijoles statusā. Bet nu gan jau pieradīšu, arī pie nenormālā interneta lapu atvēršanas lēnuma.

Ar Ivo oficiāli noslēdzām bērzu sulu sezonu, aiztapojot pēdējo urbumu. Ceram, ka esam visu izdarījuši pareizi un nākošajā gadā nevarēs pat urbuma vietas saskatīt (lasi - urbsim pa jaunu). Tagad mūsu modrās acis sāk mest skatienus zāļu tēju virzienā. Mēs ar Ivo nevarējām sadalīt, kam ir taisnība par māllēpēm. Viņš teica, ka māllēpes ir šīs, bet es, ka šīs (attēlā pa labi). Izrādījās, ka taisnība ir abiem! Draudzība uzvarēja! Arī vīgriezes šeit augot, kā teica Roberts. Ceļmallapas (ceļteka) gan neesmu manījis, varbūt vēl nav sezona. Katrā ziņa esam sevi nolēmuši apgādāt ar dabīgām tējām.

Rītdien esmu nodomājis sarunāt vienu atvaļinājuma nedēļu jūlijā, lai apskatītu to Norvēģiju, kas ir tuvāk uz ziemeļiem. Vairāk brīvdienas vasarā neplānoju tādos apmēros. Varbūt kādu vienu, divas dienas, lai aizšautu uz kādu interesantu vietu vecajā Eiropā, ja finanses to atļaus. Bet tam jau tāds oficiāls atvaļinājums nav nepieciešams.

Fēns

Man jau pāris dienas ik pa brīdim vēdera rajonā parādās dedzinoša sajūta. Un ne jau vienkārši mazliet pasilda, bet gan tur kāds ar lodlampu tā karsē, ka liekas, ka raus uz augšu. Problēma tiek uz īsu brīdi atrisināta uzēdot jebkādu pārtiku, kas pagadās pa rokai. Vienu nakti mani izglāba Selgas cepumu paciņa, kuru, izmisumā izārdot Skočitas bagāžnieku, atradu aizkritušu aiz instrumentu kastes. Tagad divreiz dienā dzeru kaut kādu Roberta iedotu "...zolu" un tas palīdz.

Šodien taisot grilu, lai pagatavotu to, kas palika vakar pāri, atcerējos Mareka metodi par ogļu iekurināšanu ar fēnu. Tas bija tik ērti salīdzinājumā ar vakardienas kartonu, kurš bija jāvicina pus stundas garumā.

Esmu beidzot pieķēries alus etiķešu sakārtošanai. Caurskatu daudzās aploksnes ar draugu sarūpētajiem papīrīšiem un sirds siltums pārņem. Tādi brīži liek sajusties kā mājās. Darbs man te būs visai nedēļai, līdz ar to mani varēs bieži sastapt uz dīvāna, apkrautu ar etiķetēm un sapņaini smaidīgu.

Pirmais grils

Vakar vakarā sanāca tā pavēlāk aiziet gulēt, kas padarīja rīta cēlienu diezgan grūti panesamu. Bet nu, kad jau biju izlīdis no gultas, tad paēdām un aizbraucām ar Robertu izpētīt jau agrāk noskatītās upītes. Pats ceļš ir pasakains - šaurs un līkumains, kalnains un pasakaini skaistiem skatiem pārbagāts. Upē ūdens ledains un straume lika pacīnīties - tieši tas, ko vēlējos. Nevienu foreli gan nepamanījām, kaut kāda mistika, jo upes jau ideālas.
Pabraucot tālāk, atradām purvainu ezeriņu, kuram blakus ir iekārtota ugunskura vieta. Izstaigājām apkārtni (kura starp citu nosēta ar kāda liela mežalopa izkārnījumiem... mēs nospriedām, ka tas ir Leokardions vai kāds cits Norvēģu mitoloģiskais dzīvnieks) un sapratām, ka turp noteikti atgriezīsimies. Bildes ceru no Robja izdabūt rīt, tad arī kādu ievietošu.

Pēcpusdienas cēliens pagāja gatavojot gardumus grila pasākumam. Atbrauca Brigita ar Ievu un Arvi un mēs ar Ivo, Žeņu, Maiklu un Andri ļoti feini pavadījām laiku ēdot uz oglēm ceptu foreli, vistu spārniņus un "Lido stila" apceptus kartupelīšus un saldajā pagatavotās kūkas un muffinus. Jāsaka, ka pa šīm divām dienām esmu atpūties un atguvis garīgos spēkus, kas man pietiks visam mēnesim.

Šodien Elīzai bija pirmā braukšana ar instruktoru! Un viņa teica, ka iemācījusies uzsākt gaitu un apstāties. Man milzīgs prieks par to, ka mācības autoskolā norit labi. Ceru savu Ližuku samīļot pavisam drīz, nu jau palikušas tikai 10 dienas līdz lidojumam uz Rīgu.

Sviedrija

Ja nu kādam uznāk vēlme nogalināt dienu, tad iesaku doties uz Zviedriju iepirkties. Katru reizi nosolos, ka vairs nebraukšu. Tomēr jāatzīst, ka ar katru reizi ceļš paliek arvien vieglāk panesams. Šodien, prāmim līgani šūpojoties, noskatījos Klinta Īstvuda režijas garadarbu "Invictus", tur pamattēmas ir - Aparteīda krišana, Nelsons Mandela, regbijs un nācijas saliedēšana caur piemēriem, kurus sniedz garā stipri individi. Iepērkot ēdienu mēnesim (arī feinus gaļas gabaliņos iz liellopa kakla daļas par apbrīnojamiem trim latiem kilogramā!), paēdām ātrajā ēstuvē un ar Robertu nolēmām atrast kafeinīcu ar visērtākajiem krēsliem, kuros pavadīt laiku, kamēr Brigita ar Arvi veic šmutku reidu pa lielo Nordby tirdzniecības centru. Mūsu acs krita uz amerikāniska stila kafejnīcu, kur kafija jāsalej pašam un iegādātās kūciņas pats ieliec mikrovilnī, lai uzsildītu tās līdz optimālai temperatūrai. Jāsaka, ka labi atslābinājām nervus. Šādi tirdzniecības megacentri izvietoti gar visu Zviedrijas robežu ar Norvēģiju, tur pat ir atsevišķi norvēģu banku karšu termināli, kā arī cenas norvēģu kronās pieejamas. Sasodīts - tur pat var norēķināties ar norvēģu kronām! Un norčas uz turieni plūst biezā straumē.

Vakar beidzot sapratu, kas par melnajiem maisiem, ar tiem piesietiem papīrīšiem, stāv pa manu rūti. Acīm redzot kāda organizācija aicina vietējos nodot savas drēbes igauņu trūkumcietējiem. Jāsaka, ka atsaucība ir diezgan liela. Jāpagaida pāris mēneši, kamēr Tonsbergieši sapērkas jaunas štātes un jāuzsit sava akcija gaisā (kā arī vienlaicīgi savs humpalu veikals Rīgā).

Vakar arī man bija interesants atradums avīžu piekabē. Tāda nevīžīga paskata aploksne ar manas rūts numuru. Tajā acīm redzami atradās kaut kas tik liels, ka aploksne tā rezultātā izskatījās kā grūtniece devitajā mēnesī. Roberta degsme bija tik liela, ka es to aploksni arī atvēru un tajā atradās mans jaunais darba telefons/dators (saukts par PDI, pideli vai pjutiku)! Prieks kur rodies, tas nabaga ķīnietis veselus četrus mēnešus airājēs uz šejieni ar pasūtījumu! Tagad būs pie šī te jāpierod un jāaizmirst papīra lapas, kuras jau kļuvušas tik pierastas, ka pat liekas ērtas esam. Kā mīnusu varu minēt to, ka tas aparāts ir norvēģiski, un pagaidām neesmu atkodis veidu, kā nomainīt tos iestatījumus. Jaunieguvums, kā arī mana puķe fonā skatāma video:

Atbraucām mājās un beidzot sakārtojām saldētavā savus pārtikas krājumus. tagad tur izskatās kā aptiekā. Abi ar Robi nolēmām, ka šodiena pavadīta produktīvi. Rīt plānojam doties foreļupīšu izlūkgājienā, esmu izvilcis savu kombinezonu, cepuri un gumijniekus, makšķere jau gaida divas nedēļas. Savukārt uz rītvakaru uzaicinājām Brigitu un Co uz barbekjū un ūdenspīpi. Nu jā, šonakt nav jāceļas uz darbu, jo Norvēģijā ir svētku diena. Vienīgā sāpe ir tajā, ka to nejauši uzzinājām pagājušo nakti... ja tas nenotiktu, tad šonakt visi sēdētu un gaidītu piekabi ar makulatūru kā tādi duraki. Informācijas aprite šajā kompānijā ir vājais punkts.

Pilnīgs zavals nakts garumā

Tad nu tā, mīlīši, šodien bija varen gara darba nakts. Divas ļoti neparocīgas reklāmas kombinācijā ar pabiezajiem žurnāliem un pusduci avīžu, kuras iznāk reizi mēnesī (kā piemēram Dagens Medicine vai Øyene). Papildus visu sarežģija plus astoņu grādu siltums nakts laikā. Nebiju to piefiksējis, līdz ar to atstāju visrsū jaku. Tā rezultātā paspēju zucepties un, cenšoties pašatdzesēties, mans organisms izlietoja visu pirms darba apēsto frikadeļu zupu. Pēkšņi manu vēderu pārņēma neciešami dedzinošas sāpes, no kurām mani paglāba bagāžniekā paslēpusies Selgas paciņa. Ak jel, cepumi man tik gardi vēl nekad nav likušies! Papildus avīzes tas slinkais āzis atveda par 40 minūtēm vēlāk, kā citos steišonos to izdara citi. Tad nu šodien izvadāšana man aizņēma trīs stundas, parasto divu vietā.

Vai jūs zinat, līdz cikiem Latvijā ir pastniekam jāpiegādā avīzes visiem adresātiem? Droši vien ka nē, bet Norvēģijā to zina pat bērnudārznieki - darba dienās līdz pus septiņiem un nedēļas nogalē līdz deviņiem no rīta. Tā ka man šodien sanāca, ka tikos un pārmiju labrītus ar vairākiem saviem klientiem. Visinteresantākais gan bija ap pulksten pus pieciem, kad, tuvojoties pastkastei, atvērās durvis un pastkastes virzienā sniedžas mitra, spalvaina roka. Izrādījās, ka esmu pārsteidzis negaidot norču, kurš pēc dušas nolēmis palasīt avīzi. Ar dvieli piesegtais tēls neveikli, lai arī koķeti, iesmējās un sirsnīgi pateicās par tik ekskluzīvu piegādi tieši rokās. Ja man par to maksātu papildus, es varētu arī viņam pie dušas to makulatūru pienest un arī dvieli padot.

Ak jā, pagājušo ceturtdien Skočita bija sasniegusi "jūdžakmeni"! Smuks un apaļš skaitlis norullēts pa ceļiem un neceļiem:


Pirms pāris dienām mēs ar Robertu iegādājāmies šokolādes pudiņu un persiku konservu. Šodien tos likām lietā un, stundu maisot katla saturu, pudiņš bija gatavs! Mazliet atdzesējām to lācīša formas keksa veidnē un vakaru noslēdžam ar kulināru izvirtību. Tātad sastāvs - šokolādes pudiņš (20% kakao sastāvā!), konservēti, maigi persiki. Tas viss apliets ar fantastisko un daudzfunkcionālo vaniļas mērci, kura nopērkama iepildīta tetra pakā. Garšu pārbagātība garantēta.

Man jau vairrākārtīgi pārmests, ka neesmu turējis vārdu un "vēlāk aprakstījis", kas tad īsti ir geokeišings. Tā vienkāršoti - tā ir spēle, kurā var piedalīties ikviens, kuram patīk iziet svaigā gaisā un meklēt apslēptas mantas. Pa visu pasauli cilvēki apslēpj kastītes ar tajā ietvertu burtnīciņu, kurā ierakstīties (lai pierādītu, ka esi kastīti atradis), kā arī dažādius štruntiņus, kurus var paņemt, vietā noliekot kaut ko līdzīgā vērtībā esošu. Kastīšu atrašanās vieta tiek noteikta pēc GPS koordinātēm, kuras tad tiek ievadītas mājaslapā. Tur arī var meklēt tuvākās, tālākās vai arī interesantākās kastītes, kuras citi ir apslēpuši, kā arī ievadīt paša apslēptas kastītes koordinātas (mēs jau vienu apslēpām netālu no mājas, nu jau divi cilvēki to ir atraduši). Kastītes (Cache) var būt dažāda lieluma - no tādas, kurā neievietojas pat zīmulis (mikro cache), līdz pat pāris litru tilpuma monstriem. Viss ir atkarīgs no vietas, kurā tā ir paslēpta. Papildus interesanta lieta ir "Travel bug", kas ir kāda ceļojoša mantiņa ar tai piestiprinātu žetonu, uz kura ir identifikācijas numurs, pēc kura var izsekot tā gaitām no kastītes uz kastīti. Katrs var palaist savu kukaini un tad sekot viņa gaitām pa pasauli. Var arī noteikt kukainim mērķus, piemēram ceļumā satikt pēc iespējas vairāk zirgu, (var arī pievienot bildes) vai doties tieši uz Goliševu, kas ir Latgalē. Kopumā tas ir interesants pasākums, jo parasti kastītes tiek novietotas interesantās vietās, vai nu ar vēsturisku, vai arī estētisku nozīmi. Vietās, kuras, droši vien daudzi tā arī neatrastu, ja nebūtu tur kastītes. Tā arī ir šī pasākuma būtība - iepazīt apkārtni pavisam citām acīm.

Rītdien, uzreiz pēc darba, brauksim ar Brigitu uz Zviedriju iepirkumos. Šoreiz varēšu pagulēt pa ceļam, jo nebraukšu ar savu auto. Varbūt pa ceļam ar kādu kastīti ar Bridžas GPS pameklēsim. Vēl arī jāiegūst (protams - "legāli") kāda filma, ko skatīties, kamēr līgojamies prāmī uz kaimiņzemi. Ceru, ka nebūšu tik pārguris, ka varēšu rītdien aprakstīt savus piedzīvojumus ABBA's dzimtenē.

Vairākas dienas vienā

Vispirms jāpaskaidro par māju - tā mums "piederēja'' uz trim dienām, kamēr pieskatījām igaunietes Anu bērnus Mariju un Martenu. Anu ar Ričardu bija aizbraukuši uz Itāliju mazliet atpūsties. Mums likās, ka viņu piedāvājums ir kārdinošs, jo varējām nomainīt vidi un pabūt ar Elīzu kopā kā vienīgie pieaugušie... lai arī tikai uz pāris dienām. Pati māja ir superīgā vietā, uz Husvikas pussalas, ar skatu uz to lielo fjordu, kur garām slīd visvisādi ūdens peldlīdzekļi, sākot ar mazu motorlaivu un beidzot ar lielajiem kruīza kuģiem. Vakari divatā uz terases ar vīna glāzi rokā bija patiesi apburoši. Apkārtne tāda klusa un mierīga, īsta vieta garīgā spēka atgūšanai.

Jāsaka, ka ar bērnu pieskatīšanu mēs tikām galā tīri veiksmīgi. Bija brīži, kad jāsavelk dusmīgāks skatiens, jāpasaka kāds audzinošs vārds, bet tie tikai tādi izolēti gadījumi. Mēs noteikumus nostādījām jau sākumā, līdz ar to vēlāk nebija problēmu. Kopumā bērni jau paši sevi izklaidēja - Katrīna ar Mariju spēlējās un Martens spēlējās ar futbola bumbu vai arī Xbox'u (jāsaka, ka dažreiz es viņam piepalīdzēju tajā). Katru dienu centāmies izvilkties no mājas un kaut ko padarīt svaigā gaisā.

Pabijām Hortenā, kur bija bezmaksas Donkeyboys koncerts. Tāds vietējais lipīgs pops, kas tagad iekaro MTV topus. Katru nakti darba laikā dzirdu vismaz vienu dziesmu. Uz Hortenu un atpakaļ izmetām loku caur pilsētiņu "Gluži kā Kuldīga", kas vietējā mēlē saucas Åsgårdstrand. Vienā no dienām pie mums uz pusdienām atbrauca Jolanta no pašas Skienas un Robis. Vēlāk, izmantojot geocaching par ieganstu, devāmies uz Verdens Ende, kas tulkojumā sanāk Pasaules Gals. Tas atrodas uz Tjømes salas, uz kuras man bija pirmās rūtis, kad atbraucu decembrī. Skats jau nu fantastisks, pirmo reizi redzēju Norvēģiju tādu, kādu to biju iztēlojies agrāk. Man likās amizanti, ka tur esošā lauku saimniecība savu zirgu stalli un jāšanas kompleksu nosaukuši par Stall Verdens Ende... tad jau žokeju komandai jāsaucas "Apokalipses jātnieki"!

Bijām no Brigitas aizņēmušies auto GPS, kas, ieejot mežā, galīgi apjuka, kas apgrūtināja kastīšu meklēšanu. Neskatoties uz to, mēs dažādos brikšņu un klinšu labirintos veiksmīgi atradām veselas divas slēptuves. Bērniem bija it īpaši liels prieks, kad meklēšana vainagojās ar atradumu. Pēc tādas pastaigas arī ēda dūšīgi.


Pirmdien, pēc darba, aizbraucu uz Husvikas veco piekrasti, kur būvēs Komūnas namu. Tagad tur var piebraukt pie paša ūdens ar auto. Ieslēdzu mūziku un skatījos saullēktu. Ļoti nomierinoši. Manu uzmanību pēc brīža piesaistīja putni, kuri tur lidinājās pagalam kuplā pulkā, katrs uz savu pusi un šķietami bezmērķīgi. Es nobrīnījos, kā tik dzīvā satiksmē viņi nesaskrienas... aizdomājos pat līdz putnu luksoforiem. Vēl pamanīju, ka tie jūras putni ļoti ātri vēzē spārnus, lai tiktu uz priekšu... pēksņi putnu vērošanas sportam parādījās nozīme un jēga manās acīs. Ja jau par dzīvniekiem runa, tad pastāstīšu par pusaudža kaķi rūtī, kurš iekustināja manas sirds stīgas. Melns ar biezu jo biezu kažoku un tik gaiši zilām acīm kā vistīrākās debesis. Ja man būtu sava dzīvesvieta, tad būtu paņēmis līdzi bez minstināšanās. Viņš to droši vien arī juta, jo grozījās man pa klēpi un murrāja kā traks.

Ričards un Anu bija ļoti pateicīgi, ka mēs uzņēmāmies pieskatīt rakarus, kā arī ļoti pārsteigti, ka tik labi tikām galā. Marija parasti zvanot pāris reizes stundā, ja viņi kaut kur aizbrauc. Bet te viņi pēkšņi atskārta, ka pusotru dienu ir bijis klusums telefonā. Tā ka mums ir piesolīts abnormāls tusiņš ar sekojošu megapieliešanos, kā arī kāds izbrauciens ar makšķerēm un nurdiem pa fjordiem.

Pa visām šīm dienām esmu gulējis pagalam maz, jo gribējās maksimāli izmantot laiku, kamēr pie manis ir Elīza un Katrīna. Tā ka mēs ar meitenēm feini izstaigājāmies pa Tonsbergu, bijām aizbraukuši uz jau kādreiz agrāk aprkastītajiem ūdenskritumiem, apskatījām potenciālās foreļupes, kur ar Robertu plānojam doties paspiningot. Bijām pa veikaliem, iegādājāmies man pavasara/vasaras/rudens apavus, tādi dzelteni, ar gorotexu un gumijas savilcējiem kurpju šņoru vietā. Ļoti feini, ceru, ka kalpos labi un ilgi un būs visurgājēju godā liekami.

Ja nu kādu notikumu esmu izlaidis, tad gan jau to aprakstīšu kādā no nākošajiem ierakstiem. Tagad jādodas gulēt, jo miega bads man ir pamatīgs un, lai to dabūtu nost, paies vēl pāris dienas.